Neļauj puķes vest uz mežu

Vēlā rudenī dobēs vēl daudz darba – jāliek kūdra. “Būs pavasaris, nāks tulpītes ārā,” priecājas S. Skuja. Viņas aprūpē ir teritorija pie vides objekta “Knaģis”, rožu stūrītis, represēto piemiņas vieta pāri dzelzceļa sliedēm, kā arī pašā centrā ir lielā, garā dobe un vēl parks. “Jā, tas ir man vienai pašai,” smaida trauslā sieviete. “Ja man akurāt vajag palīgus, protams, es varu dabūt.”

Kādas puķes stādīt visās vietās, dārzniece izlemj pati, kā arī neatsaka vaiņodnieku piedāvājumiem.

“Piemēram, šī dobe pie “Knaģa” radās necerēti un negaidīti, un es priecājos, ka tā sanāca. Te pirms gadiem četriem pieciem nekā nebija. Man bija doma stādīt lielus rožu krūmus. Piezvanīja Gunta Pečule, kura ir dārzniece ilgus gadus. Viņai esot puspiekabīte ar dienziedu lilijām. Viņa saka, ka vedīšot uz mežu. Ja nu man esot kur likt, atdošot.

Saku – neved, neved, dod man! Kaut ko izdomāšu, vienalga, kur. Prasīju pagastvecim, vai es te drīkstu stādīt. Viņš domā, domā. Es stāstu, ka ļoti skaisti zied un ilgi. “Labi ir,” viņš saka, “dari arī. Es tev atsūtīšu traktoru, lai nofrēzē.” Ņēmāmies te ilgi. Iepriekšējais izpilddirektors līdzēja ar visu savu ģimeni, veda ūdeni no mājām,” pastāsta S. Skuja. G. Pečule tagad teikusi, ka varot iedot kannas. Tikai jāpadomā, kur tās stādīt. Samtenes, kas auga gar dobes malu un aiz dzelzceļa, pati izaudzējusi savā siltumnīcā.

S. Skuja rūpējas par puķu dobēm jau piecus gadus. “Rožu stūrīti ieteica veidot domes priekšsēdētājs. Ar to arī viss sākās. Arī parka rundāli viņš lūdza sakārtot. Tā viss pamazām aizgāja. Taču gadus var rēķināt vairāk, jo pirms tam es strādāju ziedu veikalā. Tas ir pašā centrā, pretī ir gara dobe. Tur visu laiku auga zālīte. Veikalā cilvēku nav, es skatos pa logu un domāju – bet te kaut ko vajadzētu. Toreiz vēl Vaiņodes pagastu vadīja Biruta Strēle. Es teicu, ka te vajadzētu kaut ko iestādīt, Viņa jau domāja, ka es kādas mazas rundālītes taisīšu. Lielu gabalu nofrēzēja. Cilvēki jau mani paķēra un smējās, vai es tur kartupeļus stādīšot. Tagad priecājas,” saka dārzniece.

Iemīlējusi novembri

Viņas izglītība gan neesot saistīta ar dārziem. “Kādreiz biju bērnudārza audzinātāja, esmu strādājusi ilgus gadus. Vēl pastā strādāju. Vienu brīdi biju bez darba, jo mamma bija ļoti slima, biju spiesta aiziet no pasta. Pēc mammas aiziešanas sāku meklēt darbu, piedāvāja ziedu veikalā. Gandrīz neko nesapratu un nezināju.

Tomēr domāju, ka tādu izdevību nevar laist garām. Tur nostrādāju astoņus gadus. Par šo laiku varu pateikties. Ja nebūtu strādājusi ziedu veikalā, tad nebūtu sākusi to dobi stādīt. No šī pašvaldības vadītāja man ir jau otrais apbalvojums, pirmais bija par pastnieces darbu. Pagājušajā gadā bija balva par sportu. Man ļoti patīk braukt ar velosipēdu. Braucām apkārt Vaiņodei. Saku, redz, kā vecuma galā tiek pie apbalvojumiem. Ļoti skaisti,” priecājas S. Skuja.

Kādreiz viņai ļoti nepaticis novembris. “Pašai ir dzimšanas diena, bet domāju, ka tāds drūms mēnesis, šausmīgi nepatīk. Tad sāku domāt – bet tad taču ir valsts svētki. Tik daudz svētku šajā mēnesī, tas taču skaisti!” viņa savas domas mainījusi. Tāpat arī nācies pierast pie apbalvojumiem, lai gan agrāk ģimenē ar savējiem apspriedusi, ka laikam negribētu, ka pašu tā izceļ, kā citus Vaiņodē godinātos. “Tas uzliek lielāku atbildību,” viņa saka.

Arī vīrieši priecājas

S. Skuja dzimusi Vaiņodē, kādu brīdi dzīvojusi Augustē. “Man ir dēls Einārs, dzīvo un strādā Liepājā, universitātes bibliotēkā, aizrāvies ar mūziku. Audžumeita Ingrīda dzīvo un strādā Vācijā ziedu veikalā. Vīrusa laikā es vairāk par viņiem uztraucos. Pati par sevi kaut kā ne. Mums jau te ir mierīgi,” uzskata S. Skuja. Viņa piekrīt, ka šis darbs esot labs rūdījums veselībai, jo visu laiku zem klajas debess. Dārzniece gan esot rūdīta jau no pasta laikiem, kad bija jāstrādā jebkādos laika apstākļos.

Idejas un vietas jaunām dobēm viņai esot. “Galvenais, ka cilvēki priecājas. Un tieši vīrieši! Tad, kad sākām šo dobi, braucēji apstājās un vaicāja, kas te būs. Nopietni? Puķes? Nevar būt! Jauniešiem arī patīk. Vasarā pie manis strādā skolnieces. Pie viņām brauc draugi no visas Latvijas un vaicā – kas jums to dara, cik jums te ir skaisti! Meitenes ir lepnas, stāsta, ka viņas arī vasarā strādā šajās puķu dobēs,” atklāj S. Skuja.

Vaiņodē neesot jāraizējas par ziedu postītājiem.

“Rozēm vajadzēja izrakt dziļas bedres. Talkā bija atsūtīts vīrietis, kurš visiem stāstījis, ka te būs rozes. Cilvēki teikuši: “Kādas rozes, ko jūs te iedomājaties? Neviena roze te nestāvēs, nozags.” Taču neviens neko nav ņēmis. Nolauzt nolauž, bet nevar teikt, ka dikti postītu. Parkā bērni skrien, hostas aplauž. Taču nevarētu teikt, ka puķes zagtu. Cilvēki nāk un priecājas. Protams, ir arī skaudīgi un indīgi, ar to jāsamierinās,” atzīst S. Skuja.

Ko dārzniece dara ziemā? “Šķūrēju sniegu. Parkā jānotīra celiņi un bruģītis. Šeit jānāk notīrīt skaistos soliņus. Vienmēr var atrast, ko darīt. Kad strādā, daudz var izdarīt,” viņa zina.