”Mājās mums ir tāda kaste, kurā sakrājušies telefona sarunu laikā uztrieptie zīmējumi uz lapelēm, skicītes, dažādi tekstiņi. Radošais nāk ārā visu laiku, arī neapzināti,” stāsta grobiņniece Inita Beihmane, kurai nupat kā izveidota pirmā fotogrāfiju personālizstāde. Tomēr viņa Beihmaņu ģimenē nav vienīgā, kas darbojas radoši, tāds ir arī viņas vīrs Vilnis – kokmeistars, kas uzcēlis pirti un pirts lietām ļāvies uz pilnu klapi.

Grobiņas bibliotēkas apmeklētājus priecē mazi un īpaši iekapsulētu mirkļu fragmenti, kurus savā ikdienā piefiksējusi grobiņniece Inita Beihmane. Tā kā Grobiņas pilsētai bija dzimšanas diena, bibliotēkas vadītāja Irina Ernstone esot Initu mudinājusi izveidot izstādi ”Es tikai nedaudz pieskaros”. ”Sākumā es par to domāju, bet tad sapratu, ka Grobiņā bibliotēka kalpo kā kultūras vieta, cilvēki šeit nāk, smeļas enerģiju un iedvesmu, jo te saplūst māksla un literatūra vienkopus, tad kāpēc ne?” jautā izstādes autore.

Inita ir īstena grobiņniece, bērnību pavadījusi laukos Grobiņas pagastā, trīs māsu ģimenē. Vidējā māsa, Sandra Vensko ir rakstniece, savukārt vecākā – Daina Kazradze darina brīnišķīgus tekstilizstrādājumus. ”Mums visām ir diezgan liela gadu starpība, varbūt tāpēc radoši veidojāmies katra savā virzienā. Tomēr katra no mums cenšas ieraudzīt skaisto un interesanto pasaulē, kurā dzīvojam,” atklāj I.Beihmane. Pēdējos desmit gados par viņas lielāko aizraušanos kļuvusi tieši fotogrāfēšana.

Pirmos soļus fotomākslā Initai ierādīja Varis Sants, kurš Grobiņā agrāk organizēja fotokursus. No V.Santa Inita smēlusies ne tikai fotografēšanas padomus, bet arī citādāku skatījumu uz dzīvi. Tālāk fotomākslu apguvusi Liepājā pie Valtera Pelna un Edgara Poheviča. ”Man tomēr tās tehniskās lietas un cipari, regulējot tehniku, paliek otrā plānā, tā nu es vienkārši eksperimentēju. Mūsdienās jau kadrus nav jāskaita, mēs varam klikšķināt cik uziet un skatīties, kas sanāk. Kad es ķeru kadrus, pilnībā ieeju procesā un pazaudējos. Gadās uzņemt arī tādas bildes, kuras gribās paturēt tikai sev, nedalīties ar visiem. Ar mazbērnu bildēm tā ir, dažas izdodas tik interesantas, bet tas ir kaut kas dziļi personīgs, saudzējams, noteikti ne publiskojams,” saka Inita. Viņa novērojusi, ka fotogrāfija mums atklāj katru mazāko niansi, kad mazā ūdens pilieniņā atspoguļojas pasaule: ”Tās mazās lietas īstenībā ir tik lielas. Reizēm liekas, ka izpausmes, kā es gribētu radīt to skaisto, ir tik dažādas. Gadās, ka pēkšņi jūtu, viss, tas ir jāizdara. Paķeru fotoaparātu un skrienu, vai arī jūtu – tas jāuzglezno. Tad tā arī daru un tad liekas – nu ko es ar to visu darīšu? Bet man ļoti patīk izdzīvot to brīdi, kas ir tagad. Vispār šķiet interesantas tās domas par jēgu un piepildījumu. Tāda iedziļināšanās. Arī grāmatas labāk lasu tādas izzinošas, jo tas man ļauj bagātināt savu dzīvi, nevis izdzīvot citu uzrakstītās.” Initas vīrs, Vilnis Beihmanis uzskata, ka svarīgākais ir, lai jebkurai radošai darbībai apakšā ir stāsts. Arī pats agrāk esot fotografējis ar Zenītu un nemaz neesot bijis slikti.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 1. aprīļa numurā.

#kvards-20190401-06#