Šodien Aizvīķu Jāņa kalnā Gramzdas pamatskolas folkloras
kopa “Jumītis” atzīmē ceturtdaļgadsimta jubileju. Patlaban tajā
darbojas 23 bērni, bet gadu gaitā šai skolai cauri izgājuši aptuveni
simt audzēkņu. Uz dzimšanas dienu aicināti gan bijušie dalībnieki, gan vietējie
ļaudis, gan ciemiņi.

“Jumītis” radās Atmodas laikā, kad tautas mantojums kļuva īpaši
svarīgs. Folkloras kustību Kurzemes pusē uzsāka Māra un Valts Dinnes, atgādina
“Jumīša” vadītāja Skaidra Klasiņa. Jau 1989. gada rudenī skolas
aicinātas uz kopējiem sadziedāšanās saietiem Liepājā. Lai arī tad vēl valdīja
padomju vara, šāda pulcēšanās lielas bailes neesot raisījusi. “Bailīgākais
bija nākamais – kad deviņdesmitajā gadā braucām uz Rīgu,” atzīstas
skolotāja. Tā kā Kurzemes sadziedāšanās pasākumiem atbalsts bijis liels,
Ernests Spīčs nolēmis ko līdzīgu rīkot visas republikas mērogā. Sarīkojumam
deva nosaukumu “Pulkā eimu, pulkā teku”.

Gramzdenieki toreiz Rīgā dzīvojuši trīs dienas – no 2. līdz 4. maijam.
“Kad tika balsots par Neatkarības deklarāciju, mēs bijām pie Augstākās
padomes.  Ar visiem bērniem bijām tajā
brīdī, kad tika skaitītas balsis,” ar lepnumu saka S. Klasiņa. “Taču
vislielākais pārdzīvojums man kā skolotājai bija, kad Latvijas Universitātes
aulā notika beigu pasākums. Ienāca viens tautudēls un sacīja: “Nākat vīri
un puiši palīgā aizstāvēt Augstāko padomi!” Mums bija Mārtiņš un Jānis,
sestā un septītā klase, paskatos – nav viņu. Aizgājuši uz Augstāko padomi.
Labi, ka labi viss beidzās. Omonieši un interfrontieši nāca uz Augstāko padomi.
Valts Dinne un citi vīri, saķērušies elkoņos, priekšā, pārējie aizmugurē, visi
tautastērpos. Dziedājām, un interfrontieši pagriezās un aizgāja.” Bērni
kopā ar saviem skolotājiem dziedājuši spēka dziesmas.

Bērnu atsaucība folkloras kustībai bijusi liela, tāpēc nolemts, ka darbs
jāturpina un ka vajadzīgs nosaukums. S. Klasiņa stāsta: “Jumītis,
pirmkārt, tāpēc, ka saistās ar laukiem. Tā ir auglības zīme. Viss aug vairumā.”
Un tagad Gramzdas skolā visi zinot, kas ir jumis, kāds tas izskatās un ko
nozīmē.

Folkloras kopā galvenā uzmanība tiek pievērsta tautasdziesmai. “Ja
pazudīs tautasdziesma, pazudīs latvietība,” pārliecināta skolotāja.
“Koks ir vajadzīgs, zemīte vajadzīga. Tas viss tautasdziesmās ir pateikts.
Un ļoti skaisti pateikts: ik smildziņa noziedēja, sidrabiņa ziediņiem. Es taču
gāju Jāņos skatīties – un patiešām! Kāda acs ir bijusi mūsu senčiem! Kādreiz
tikai tāpat vien dzied, bet es bērniem saku: paklausieties, kas par skaistiem
vārdiem.” Reiz viens puisītis ar tādu iedvesmu dziedājis, ka pēc tam
teicis – man ir sajūta, ka lidoju.

Savos pleieros viņi tāpat dzird
moderno mūziku, piebilst S. Klasiņa. “Bet varu palepoties – Gramzdas skolā
tautasdziesmu dzied. Visi dzied. Jo vecāka tautasdziesma, jo tai mazāk nošu.
Tiem bērniem, kuri nedzied, sākumā iedodu tās ar šaurāku diapazonu.” Skolotāja
uzskata – visi bērni prot dziedāt. “Es varētu parādīt bērnu, kas pilnīgi
nedziedāja, bet tagad brauc uz dziedāšanas konkursu. Bija viena meitenīte,
sākumā – ārprāts, kā viņa dziedāja. Bet tika līdz Rīgai, bija uzvarētāja. Nu,
vienreizēji!”

S. Klasiņa arī nodemonstrē, ka folkloras kopā vajadzīga cita dziedāšanas
tehnika, salīdzinot ar kori. Pati visas zināšanas apguvusi kursos, kā arī
tiekoties ar kolēģiem. Īpaši “Jumīša” vadītāja izceļ divu dienu
pasākumu “Pulkā eimu, pulkā teku!”, kur skolotājiem ir  kopējas vakariņas vai brokastis. Un tad
kurzemnieki, zemgalieši un latgalieši izdzied savas spēcīgās dziesmas.
“Tādēļ vien man ir gandarījums,” atzīst kopas vadītāja. “Jāsaka
paldies tiem, kas to var noorganizēt. Tas darbs prasa milzīgas pūles, atbalstu
un enerģiju, rāšanos un nervus. Visu ko.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 31. maija numurā.

#kvards-20140531-06#