Pirmdien Pāvilostā kokkopji jeb arboristi no Jēkabpils vadīja lekciju par pareizu koku stādīšanu un kopšanu, kā arī demonstrēja, kā apkopt koka vainagu.

Eiropā to nesaprot

Pilsētas vidusskolas zālē uz lekciju bija pulcējušies vairāki skolēni un daži dabas mīļotāji, kas arboristam Uģim Šmitam uzdeva vairākus jautājumus gan par profesijas ieguves iespējām, tās pieprasījumu Latvijā, gan praktiskām lietām, kā pareizi kopt koka vainagu.

U. Šmits kritiski izteicās par mēģinājumiem kokus atstāt pavisam bez zariem, veikt tā saucamo tapošanu un atstāt tos kā stabus. Šis process kokam nākot tikai par sliktu, un nekur Eiropā šāds paņēmiens netiekot pielietots. “Eiropā par to visi brīnās,” novērojis arborists. Viņš domā, ka cilvēki zina, ka šāds process kokiem ir kaitīgs, taču esot pierasts, ka tā ir vienkāršāk.

Labāk esot kokus polardēt. Šādi apcirpti koki atrodami tikai dažās Kurzemes pilsētās.

Viens no arborista pienākumiem ir nozāģēt koka nokaltušos un krusteniski saaugušos zarus. Tādi nenākot par labu kokam, jo, berzējoties citam gar citu, zaros var iekļūt infekcija, zina teikt U. Šmits. Gadoties, ka kokam ir divas galotnes un tad viena esot jālikvidē.

Cilvēkiem rodas saprašana

Latvijā pēdējā laikā arboristu pakalpojumus pieprasa tieši privātpersonas. “Cilvēkiem rodas saprašana, un viņi vēlas kopt kokus,” uzskata U. Šmits, taču piebilst, ka zaļo zonu sakopšanas darbos piesaistītie simtlatnieki ir “slikta tendence,” jo viņiem neesot zināšanu par pareizu koku apzāģēšanu.

Vācijā arboristi esot ļoti pieprasīti, un klienti uz viņu pakalpojumiem gaida rindā vairākus mēnešus.

Bet arborista darbs neesot viegls – cilvēkam ļoti jāmīl koki, jāpārzina fizika un jābūt labā fiziskā formā. Arboristi savu darbu veic ar dažādu rokas zāģu palīdzību. Neiztikt arī bez trepēm, pacēlājiem un alpīnistu cienīga ekipējuma, kad kokā jārāpjas ar speciālu virvju palīdzību.

Tieši šo paņēmiena pielietojumu klātienē varēja aplūkot Pāvilostā, kad divi arboristi, veikli kā akrobāti karājoties virvēs, veica savus pienākumus. Augstajā liepā abi kāpa bez bailēm un, karājoties koka galotnē, ar vērotājiem labprāt dalījās savās izjūtās un darba pieredzē.

Uzziņai

/ Koku stādot, būtiski izplānot, vai pēc pāris gadiem tā lapotnei un zariem nekas netraucēs, piemēram, blakus esošās mājas vai elektrības vadi.
/ Pilsētas vidē pēc iestādīšanas izdzīvo vismaz divus metrus augsti koki ar stumbru seši centimetri diametrā.
/ Pirms ievietošanas bedrē koka saknes obligāti jāatdala kā vēdeklis.
/ Nozāģēto zaru vietas nevajag aizkrāsot ar krāsu, jo koks pats sevi sadziedē.

Dana France,
“Kurzemes Vārds”

Kaspars Upesjuris apkopj liepu Pāvilostas vidusskolas pagalmā. Viņš par arboristu strādā divus gadus, un sākumā no lielā augstuma viņam esot bijis bail, sevišķi, ja uzpūtis stiprāks vējš.