liepajniekiem.lv
Kristiāna ceremonijā saņēma apbalvojumu nominācijā “Jauniete”, jo līdzcilvēki un apbalvojuma žūrija novērtēja viņas drosmīgo soli – 18 gadu vecumā kļūt par aizbildni jaunākajiem brāļiem un māsai.
Kāpēc jāved prom no mājām?
“18. novembrī noskatījos ceremonijas ierakstu. Biju ceremonijā uztraukusies, bet skatoties raudāju no aizkustinājuma. Patīkami, ka novērtē, lai gan man pašai tas nešķiet nekas tāds. Darīju visu, lai māsu un brāļus nenošķir no manis, lai neaizved projām!” atzīst jauniete.
Kas padsmitniecei lika pieņemt šādu lēmumu – kļūt par vecāku saviem jaunākajiem ģimenes locekļiem?
Šobrīd brāļiem ir 18 un 10 gadi, māsai – 15. Tā kā Kristiāna ģimenē ir vecākais bērns, jau no mazām dienām rūpējusies par mazākajiem.
Viņa teic, ka notikušais un piedzīvotais pašas bērnībā licis izsvērt vērtības, un vislielākā vērtība un nozīme viņas dzīvē ir ģimenei.
“Es par to daudz domāju, kādu ģimeni pati nākotnē gribētu un kādu bērnību gribētu saviem bērniem.”
Nekad negribētu, ka kādam bērnam būtu jāpiedzīvo tas, kam vairākkārt gājuši cauri viņi.
Kristiāna pastāsta, ka tad, kad bijusi 13–14 gadus veca, vecāki šķīrušies un bērni pirmo reizi nonākuši krīzes centrā, otrā reize bijusi, kad viņai bijuši 16.
“Nekas patīkams tas nav! Bērnam ir briesmīgi ko tādu piedzīvot! Es negribēju, ka kaut kas no piedzīvotā atkārtotos. Vispār nesaprotu, kāpēc ir tāda sistēma izdomāta? Kāpēc kaut kur bērni prom jāved, ja ir, kas var parūpēties?” domās dalās meitene.
Mammai prioritātes bijušas citas, viņai atņemtas aprūpes tiesības, bērni sākuši dzīvot ar tēti.
“Divi gadi, ko pavadījām ar tēti, bija fantastiski! Nesalīdzināmi, kā bija pirms tam!”
uzsver Kristiāna.
Bērni jutušies mīlēti, un viņi ļoti mīlējuši tēti, saka gan pati Kristiāna, gan arī kazdandznieki.
Taču tētim pasliktinājusies veselība. Un tad saņēmusi grūti aptveramo ziņu, ka tēta vairs nav. “Ir sajūta, ka viņš ir kaut kur aizbraucis, bet kaut kad atgriezīsies,” sajūtās dalās meitene.
Spēku devis līdzcilvēku atbalsts, kas nav viņu atstūmuši. Kristiānai grūtajā brīdī lielu pretimnākšanu izrādījis Dienvidkurzemes novada Sociālais dienests, kur darbinieki izstāstījuši, kas jādara, kas jāpaveic, lai varētu piepildīt viņas vēlmi kļūt par aizbildni.
“Sarunājām, ka vismaz mazie varēja palikt ar mani, nevis aizveda projām, kamēr es nokārtoju aizbildniecību,” meitene atceras ar atvieglojumu.
“Vienīgā doma bija – ar mazajiem nekas nedrīkst notikt!” viņa uzsver.
Bērnu aizvešana atkal ārpus mājām noteikti būtu vēl vairāk traumējoša, ja tikko piedzīvots tuvinieka zaudējums.
Ne katram pa spēkam
Šobrīd Kristiāna ir pastāvīga darba meklējumos. “Gribētu darbu, ko varu savienot ar mācībām skolā un rūpēm par bērniem,” viņa precizē.
Par spīti grūtībām, kādas piemeklējušas, viņa vienmēr turpinājusi mācīties un paralēli vēl strādāt – pārsvarā ēdināšanas jomā. Šovasar ieguva pavāres profesiju.
“No skolas puses atbalstījām viņu, kā vien var, lai meitene var iesākt jauno dzīvi. Viņa ir centīga, ar milzīgu atbildības izjūtu. Kvalifikācijas eksāmenu nokārtoja uz 9 ballēm!” saka audzinātāja Solvita Bumbiere.
Kristiāna tajā laikā, kad ģimeni skāra gan pozitīvas pārmaiņas, gan grūtajos laikos, mācījās Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas filiālē.
“Man ir neizsakāms lepnums! Latvijas dzimšanas dienas kūkā 106 svecītes, viena no svecītēm bija mana Kristiāna!” skolotāja lepojas.
“Viņas dzīves pieredze tiešām ir skarba, bet noteikti viņai ir rūdījums!
Viņa bija bērns, kurai bija jāpieņem tādi lieli lēmumi! Mēs, pieaugušie, čīkstam par dzīves sīkumiem, bet, kam ir bijis jāiet cauri viņai… Pat daudzi pieaugušie nobītos un netiktu galā, un ne katram jaunietim tas būtu pa spēkam, ko paveica viņa!” secina pedagoģe.
“Zinot vairāk viņas stāstu, jāsecina, ka Kristiāna jau no mazotnes bijusi mammas vietā,” teic S. Bumbiere, kurai Kristiāna skolas laikā uzticējusi ne vienu vien noslēpumu. “Kopā esam priecājušās un arī raudājušas.”
Kristiāna šobrīd Kuldīgas tehnikumā apgūst CNC iekārtu operatores arodu. “Nebija automehāniķu kursa. Lai neietu gads zudībā un nebūtu grūti pēc pārtraukuma mācības atsākt, man piedāvāja šo viengadīgo programmu. Nākamgad gan iešu uz automehāniķiem!”
Viņai patīk autolietas, braukt ar auto, īpaši pie sirds iet “BMW” markas braucamie. “Automehāniķa darbs ir viņas sapnis. Vispār – ko ņem savās rokās, tas padodas!” atzinīgi piebilst S. Bumbiere.
Apbalvojums nolikts drošībā
“Esmu vecākā, man ir jārūpējas, tas ir mans pienākums! Kad ieguvu aizbildniecību, man vēl pārjautāja – vai tiešām? 18 gadi, visa dzīve priekšā, tu vari dzīvot citādāk. Bet, ja es to negribētu, tad es neko nedarītu!” secinājusi jauniete.
Kristiāna teic, ka, lai kļūtu par aizbildni, bijis jāiziet apmācību kurss. Kad kļuvusi par pilntiesīgu aizbildni, Kristiāna ar savējiem dzīvojusi Kazdangā, bet nu mājas viņiem ir Vērgalē.
Vecākais brālis strādā, mazākie – mācās. Bet visi vakaros ir kopā.
Apbalvojumam jaunieti pieteikusi piesaistītā ģimenes asistente Endija Gedgovda, kurai “Latvijas lepnuma” laureāte ir pateicīga, jo viņa ir cilvēks, uzticības persona, no kura nebaidīties un pie kā vērsties pēc padoma.
Kur stāv iegūtā apbalvojuma sudraba ābeles statuete?
“Esmu nolikusi malā, drošībā, citādi mans kaķis Princis visu gāž apkārt. Bail, ka nesaplēš,”
viņa saka.
“Pēc ceremonijas arī nepazīstami cilvēki man rakstīja ļoti stiprinošus vārdus, kas liek vairāk cīnīties uz priekšu. Nav nekas daudz izdarīts, bet vienlaikus ir gandarījums, ka arī citiem tas ko nozīmē,” viņa priecājas.
Vizītkarte
Kristiāna Zīle
- “Latvijas lepnums 2024” nominācijā “Jauniete”.
- Dzimusi 2004. gada 10. jūnijā Aizputē.
- Cīravas arodskolā ieguvusi pavāra profesiju, šobrīd ir Kuldīgas tehnikuma audzēkne.
- Saista autolietas, īpaši patīk “BMW” markas braucamie.
- Brīvo laiku pavada kopā ar brāļiem un māsu.
- Reizi nedēļā satiekas ar draugiem.
- Saimniece kaķim Princim.
- Šobrīd meklē darbu, ko apvienot ar ģimenes ikdienu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
