Viens no Nīcas pagasta simboliem – Pērkones dzirnavas – vairs nav savā vietā. Līdz šim tās atradās Dzirnavnieku sētā netālu no Liepājas – Klaipēdas šosejas un garāmbraucējiem bija labi zināmas. Tagad tai vietā ir tukšums. Dzirnavas nojauktas, lai atdzimtu no jauna. Kur un kā, tas vēl ir noslēpums. Taču iepriekšējai īpašniecei Mirdzai Šķilai par dzirnavām ir savas atmiņas. Gan jautras, gan traģiskas. Mirdzai ir 80 gadu, un viņa ir ļoti aša kundzīte ar smalkām manierēm. Katru dienu savi plāni. Katru dienu kādas darīšanas. Redakcija ar Mirdzu Šķilu tiekas kādā pirmdienas vakarā viņas gaumīgajā dzīvoklī “Laumas” rajonā Liepājā. Sieviete rāda fotogrāfijas no savas bērnības un dokumentus par dzirnavu pirkšanu

Paps raujas uz visām pusēm

Mirdzas īstais tēvs nomiris, kad viņai bija tikai trīs mēneši. Mamma Lūcija Dreimane strādājusi Nīcā par skolotāju un 1934.gadā apprecējusies otrreiz – ar Johanu Herbertu Prenclavu. Pēc tam arī nopirkuši 1902.gadā būvētās dzirnavas no Jaņa Bandenieka. Tās maksājušas piecus tūkstošus latu.

“Uz malšanu brauca visi nīcenieki. Bet vēl jau bija dzirnavas – viņam vienas, Otaņķos, Bārtā, tāpēc nevarēja labi nopelnīt,” secina M.Šķila. Lai gūtu papildu ienākumus, tēvs dzirnavu apakšstāvā ierīkojis kokzāģētavu. Zāģēti baļķi, apstrādātas dēles, algots kokamatnieks.

Patēvam Nīcā bijis arī veikaliņš. “Konfektes pārdeva, kas tur vēl bija, es nezinu. Mani jau tikai konfektes toreiz interesēja,” pasmaida M.Šķila. Papam vēl bijis fotoateljē, kur pats strādājis. Tāpēc arī ir tik daudz mazās Mirdzas un viņas mammas fotogrāfiju.

Četri brāļi kļūst par dzirnavniekiem

“Tās īstās Prenclavu dzirnavas jau bija Rudē. Sešspārnu, pamatīgas, tādu nekur citur visā Kurzemē nav. Es vismaz neesmu redzējusi. Tajās dzirnavās palika patēva jaunākais brālis. Viņš bija klibs, invalīds skaitījās, tāpēc viņam atstāja tās dzirnavas,” atceras M.Šķila.

Prenclavi īstenībā esot ienācēji no Vācijas. Mājās visi runājuši tikai vāciski. “Ģimenē bija daudz bērnu, no tiem – četri brāļi kļuva par dzirnavniekiem, tāpat kā viņu tēvs. Viens, Arvīds, strādāja Liepājā, tad mans tēvs, Alfrēds, kas sešspārnu dzirnavās, un tad vēl viens bija Kuldīgā.” Tādēļ M.Šķila uzskata, ka dzirnavu būšana patēvam bijusi iedzimta. “Viņiem tas bija asinīs. Dzirnavas viņiem bija svētas. Vēl tēvam fotografēšana patika, bet tā vairāk tāpēc, ka arī naudu labi varēja nopelnīt.”

Taču ar dzirnavām Prenclaviem saistās arī traģiskas atmiņas. Cik Mirdza atceras dzirdējusi, vecaistēvs ierauts mehānismos un gājis bojā, tas brālis, kurš Kuldīgā strādājis, arī nomiris nedabīgā nāvē. Kā, to viņa īsti nezina. Patēvs dzirnavās pakāries.

Uz vietas daudz nav dzīvojusi

Mirdzai par Pērkones dzirnavām īpašu bērnības atmiņu nav. “Mana mamma bija skolotāja un dzīvoja skolās. Es dzīvoju tur, kur mamma. Toreiz sievietēm skolā bija grūti dabūt darbu. Vīrieši ēda ārā.” Bernātos M.Šķila vairāk uzturējusies tikai vācu laikā, kad mamma aizgājusi no skolas un dzīvojusi tur.

Kad mamma strādājusi Otaņķos, bet paps – Pērkones dzirnavās, meitene no vienas vietas uz otru braukājusi ar velosipēdu.

30.gadu beigās Mirdza sākusi mācīties Skolotāju institūta pamatskolā Cēsīs, kur uzņēma tikai desmit no simt meitenēm. 1939.gadā skola likvidēta. Pēc tam gājusi ģimnāzijā Liepājā.

Kara laikā vajadzējis doties bēgļu gaitās. “Pačukstēja, ka pa naktīm jau vedot ārā. Paps bija aizsargs, mamma bija aizsardze, tāpēc jau mēs uz to Vāciju mukām. Bet paps pateica – prom nebrauks, paliks, lai kas ar viņu notiktu. Un pakārās dzirnavās,” atklāja M.Šķila. “Pēc tam nevienu nakti tur viena neesmu palikusi, varbūt vienu, divas naktis. Kad kas čīkst, man liekas, ka tur ir tēvs.”

Pārdošanu nenožēlo

Dzirnavas pārdotas jau pirms krietna laika, kad materiāli vēl bijuši labā stāvoklī. Tagad jau viss ir sapuvis, apgalvoja M.Šķila. Tomēr jaunie īpašnieki iecerējuši dzirnavas izmantot. Kur un kā, tas pagaidām netiek atklāts.

Daudzi Mirdzai jautājot, vai nav bijis žēl pārdot. “Kā man tur var būt žēl? Visi viņas nacionalizēja, visi viņas apzaga. Viens kolhozs, otrs. Neviens jau neko nepielika. Bija pakļautas vējam un saulei.”

Kolhoza laikā gan dzirnavas darbojušās pilnā sparā. “Atmodas laikā, kad īrnieks bija, tas arī plēsa ārā visu, ko varēja. Man teica, ka skanot viss pagasts. Bet man vēl nebija nekādas īpašuma tiesības, neko nevarēju teikt. Pēc tam tur nekas cits nebija palicis kā plikais koks.”

Pirms gadiem sešiem publicējusi avīzē sludinājumu, ka pārdod, bet neviens nav pieteicies. “Nevienam nevajadzēja, jo malkas cenā rēķināja. Kas šodien mals? Kultūras pieminekļu inspekcija atmodās tad, kad es jau biju pārdevusi, un tā neko vairs nevarēja izdarīt. Man līdzekļu atjaunošanai nav, viņi paši neko nedara.” Tā jau nav, ka viņa nebūtu centusies un gribējusi dzirnavas atjaunot. Prasījusi kolhozam līdzekļus, lai varētu apšūt ar šķindeļiem. Jau bija izpētījusi, cik maksā un kur var dabūt. Tomēr nauda nav piešķirta. “Un es par pensiju to nevarēju izdarīt.” Kolhozs ielicis vienīgi durvis.

Ilze Lanka,
“Kurzemes Vārds”

“Neviena fotogrāfija dzirnavas neparādīs tik labi kā šis zīmējums,” dzirnavu iepriekšējā īpašniece Mirdza Šķila sacīja, rādot zīmējumu, kas tapis 1947.gadā. Autoru Jaunsleini viņa neatceras.