– Kā nokļuvi Aizputē?

– Pirms Aizputes es četrus gadus ceļoju pa pasauli. Sagribējās atgriezties Latvijā, taču negribēju vairs dzīvot Rīgā.

Es jau pirms tam gribēju padzīvot mazpilsētā, bet īsti nezināju, kur. Man likās, ko es tā braukšu kaut kur, kur es nevienu nepazīstu. Bet Aizputē man bija pazīstami cilvēki.

Beigās pa taisno no lidostas atbraucu šurp. Te arī sākām dzīvi no jauna.

Savulaik te vienu reizi atbraucu darba sakarā. Toreiz tā bija pelēka, rudenīga diena. Nodomāju, ka te ir kaut kāda spoku pilsēta, ka te nekā nav.

Tad, kad uz šejieni pārvācos dzīvot, atcerējos tās domas. Nu jau te esmu divus gadus.

– Jūties pieņemta?

– Patiesībā vēl joprojām īsti ne. Te ir diezgan daudz cilvēku – gan radošu, gan visādu citādu. Bet profesionālajā ziņā joprojām jūtu, ka vai nu cilvēki vēl īsti līdz galam man neuzticas, vai viņi nesaprot, ko es daru. Tas laikam arī ir tas lielākais izaicinājums mazpilsētā.

Man ar savu rīdzinieces attieksmi pagāja laiks, kamēr iepazinu mazpilsētas dzīvi, kamēr sapratu, kā ir pieņemts komunicēt ar cilvēkiem, kā vispār eksistēt.

Sapratu arī to, ka šeit nevar atļauties būt par pilnīgu muļķi, jo visi visu zina un visi par visiem runā, viens otru pazīst. Tā ir motivācija piedomāt pie savas reputācijas.

– Negribas atpakaļ uz lielpilsētu?

– Ik pa laikam jau, protams, iešaujas prātā tāda doma, ka varbūt pietiek te cīnīties, jo Rīgā man tomēr ir pierastāka vide. Bet galu galā arī tur es nekad neesmu tā līdz galam iejutusies.

Tikko kā es par to aizdomājos, saprotu, ka ilgi Rīgā tāpat neizturētu. Varbūt no malas izskatās, ka te visa kā ir mazāk, bet, godīgi sakot, te viss ir īstāks, patiesāks, dziļāks.

– Ar ko atšķiras cilvēki Rīgā no cilvēkiem Aizputē?

– Man liekas, ka pilsētās cilvēki vispār kopumā ir noslēgtāki, ar viņiem nerodas tik liela personiskā saikne. Savukārt

mazpilsētā tā dzīvošana ir sirsnīgāka, vairāk veidojas attiecības, kas ir tuvākas.

Piemēram, es aizbraucu uz Rīgu, redzu tik daudz cilvēku! Bet tas ir vienkāršs troksnis.

Dzīvojot tādā vidē, rodas pat ignorance pret apkārtējo, pret cilvēkiem. Lai gan dažreiz saka, ka tieši kurzemnieki ir lepni un augstprātīgi…

– Ko par to domā?

– Es varbūt pati arī tāda esmu. Varbūt tāpēc man šeit patīk! Man patīk tas, ka cilvēki šeit sevi novērtē. Pieeja dzīvei, kā darīt lietas, kā panākt, ka kaut kas notiek, ir nedaudz savādāka.

Piemēram, šeit, plānojot pasākumus vai meklējot klientus, ir jārēķinās ar to, ka neviens var neatnākt. Tas ir vienkārši jāpieņem kā dabiska lieta.

– Kas ir tas, ko tu dari kā personīgās izaugsmes trenere?

– Būtībā tā ir vienkārši dzīve, bet arī visplašākā tēma, kāda vien varētu būt. Es mēģinu atrast to savu specializāciju. Dažkārt to saucu par pašaprūpi, transformāciju vai dzīves spējraisi.

Es cilvēkiem palīdzu paskatīties uz savu dzīvi no malas, to noformulēt. Pirmām kārtām izrunāt visu, kas sakrājies, salikt to pa plauktiņiem, definēt mērķus.

Parasti pie manis nāk cilvēki, kas grib kaut ko mainīt, bet nezina, kā to izdarīt. Viņi kaut ko nesaprot, ir apjukums, nejūtas labi par to, kur atrodas tajā dzīves posmā. Tad ir jāsaprot, kādi ir pieejamie resursi.

Bieži vien cilvēki domā, ka viņiem nekā nav un tikai tad, kad kaut kas būs, varēs savus mērķus sasniegt.

Patiesībā mums ir dots ļoti daudz – gan iekšējie, gan ārējie resursi. Vajag apsēsties, paskatīties, kas tev ir, kas nav, kas traucē un ko tad ar to visu iesākt.

Treneris piedāvā atbalstu un telpu, kur cilvēks var drošā vidē to visu saprast. Mēs palīdzam saskatīt katra paša unikālo veidu, kā panākt to, ko viņš grib.

Tas cilvēkiem uzlabo pašsajūtu, mainās viņu attieksme un skatījums uz to, kas ir iespējams.

– Kā tiki līdz šai nodarbei?

– Jau kopš bērnības, cik es sevi atceros, vienmēr esmu daudz domājusi, filozofējusi: kā viss ir, kāpēc viss ir tā, kā tas ir, kāpēc cilvēki dzīvo tā, kā dzīvo, kāpēc saka vienu, bet dara kaut ko citu. Kāpēc, piemēram, vieni cilvēki var kaut ko sasniegt, bet citi nevar?

Pēc vidusskolas aizgāju studēt socioloģiju Latvijas Universitātē. Tur, man šķiet, piedzīvoju pati savu eksistenciālo krīzi. Visas tās mācītās teorijas man un manam aktīvajam prātam bija pārāk intensīvas.

– Ātri saprati, ka nodarbosies tieši ar spējraisi?

– Nē. Vispirms strādāju mediju aģentūrā, tas bija darbs pie datora, ar prezentācijām, “Excel” failiem un skaitļiem. Man nepatika ne darbs, ne formāts, kādā es dzīvoju, kur man katru dienu bija jāsēž darbā neatkarīgi no tā, vai tajā dienā ir pie kā strādāt.

Atceros, ka pusi no laika, kuru es tur nostrādāju, mēģināju izdomāt visādus veidus, kā aiziet prom. Beigās sapratu, ka pietiekami labs iemesls ir tas, ka man šis darbs vienkārši nepatīk, ka manas vērtības ir pretrunā ar darbu reklāmā.

Negribēju būt maza skrūvīte kaut kādā mehānismā, kuru es pēc būtības nemaz neatbalstu.

Vienreiz aizbraucu uz kaut kādām mācībām, kur bija jāstaigā pa oglēm, visādas trakas lietas jādara. Tagad saprotu, ka tas arī bija treniņš. Ļoti piesātināts un transformējošs pasākums. Vēroju pasniedzējus un sapratu, ka pati arī gribu ko tādu ar cilvēkiem darīt.

Tad sāku apmeklēt dažādus pašizaugsmes pasākumus, seminārus, lasīju grāmatas, sāku domāt, kā es pati varu sakārtot dzīvi. Gribējās darīt kaut ko, kas man likās tiešām vērtīgs.

Izmācījos par personīgās izaugsmes treneri, un man, protams, nācās arī pašai ar sevi kārtīgi pastrādāt. Daudz ko sevī pārvarēju un izmainīju, lai varētu strādāt ar citiem.

– Tev ir savas metodes, kā strādāt ar cilvēkiem?

– Visu laiku mācos dažādas sistēmas, teorijas, instrumentus, kurus kombinēju, un veidoju savu pieeju. Man nav klasiska pieeja.

Dažreiz izmantoju, piemēram, terapeitiskos elementus, ar kuriem palīdzu cilvēkiem nonākt meditācijā vai paskatīties arī uz pagātnes lietām. Ne tikai tāpēc, ka spējraisē tā var iegūt kādu resursu, bet tāpēc, lai cilvēks var izdzīvot kaut kādu procesu.

Katram ir savas traumas, pārdzīvojumi. Vienmēr ar sevi ir jāstrādā, lai dotu iespēju sev kaut ko mainīt un pieredzēt ko jaunu.

– Šādi treniņi Latvijā ir populāri?

– Tagad – jā. Tad, kad es sāku mācīties, daudzi vispār nezināja, kas tas ir. Visi domāja, ka tas attiecināms uz kādu sporta trenera darbu.

Būtībā jau tas termins ir nācis no sporta, kad treneri sāka izmantot cita veida pieeju, – nevis vienkārši mācīt, kas jādara, bet uzdot jautājumus un atklāt sportistam, kas slēpjas iekšā viņā pašā.

Vienkārši šādi atklājās, ka sportisti sasniedz labākus rezultātus.

– Cilvēki neskatās skeptiski uz to, ko dari?

– Skatās. Pārsvarā cilvēki tomēr ir skeptiski. Tam ir dažādi iemesli. Daudzi īsti nezina, kas tieši ir spējraise. Lai gan pēdējos gados tas ir kļuvis diezgan trendīgi, strādāt ar sevi ir populāri. Bet ir arī diezgan daudz cilvēku, kas uzskata, ka viņiem tas nav vajadzīgs.

Man gan šķiet, ka katram ir svarīgi plānot savu dzīvi, domāt, ko gribas sasniegt.

Vienam pašam savā galva to izdomāt prasa daudz ilgāku laiku. Un, ja nav neviena, kas palīdz, ir vieglāk to mērķu īstenošanu atlikt. Pēkšņi kaut kas var novērst uzmanību, palikt bail ko mainīt, bet, ja kāds atgādina mērķi, grūtāk izsprukt.

Izaugsmes treneriem ir daudz jāveic arī izglītošanas darbs, jāpaskaidro, ka neesmu nekāds guru, nemācīšu dzīvot.

Vēl ir daļa cilvēku, kas it kā grib saņemt atbalstu, bet paši nav gatavi neko darīt. Viņi gaida maģisko tableti vai ka kāds atnāks, visu izmainīs un dzīve kļūs labāka. Bet mēs visi vienmēr gaidām kādu brīnumu. Tie notiek, bet tur ir dalīta atbildība. Katram pašam ir jāsper galvenie soļi.

Man šķiet, ka ir bīstami iesaistīties pašizaugsmes lietās, ja pats neesi gatavs neko darīt. Tas var radīt depresiju vai nervu sabrukumu, ja apzināsies, kas ir iespējas, bet tev nav plānu, uz ko tiekties.

Ir arī klienti, kas ar mani vienkārši parunā un saprot, ka realitātē labi dzīvo jau tagad un nekas cits viņiem nav vajadzīgs. Tas arī ir labi!

– Iepriekš minēji staigāšanu pa oglēm, bet es zinu, ka staigā pa lenti.

– Man vienmēr ir patikušas visādas trakas, izaicinošas lietas. Es vispār dzīvē bieži daru to, ko cilvēki nesaprot.

Slackline jeb staigāšana pa lentēm manā dzīvē ienāca vienā laikā ar izaugsmes treniņiem. Atceros, ka man jau toreiz šķita, ka tas ir ģeniāli. Ka tā var būt lieliska metafora! Jo staigāšana pa lenti pirmkārt ir fizisks izaicinājums.

Ir lente, ir ķermenis, kuram tas ir jādara, ir kaut kāda apkārtējā vide. Un ir tehnika, kā to paveikt, līdzīga kā izaugsmes treniņā. Ir mērķis – noiet pa lenti.

Tad jautājums ir par to, uz kurieni es skatos – vai es skatos apkārt, prātoju, ko citi redz, vai man sanāks, ko viņi par mani domā. Vai arī skatos uz mērķi, uz otru galu. Tad jāsāk iet.

Pilnīgi visiem sākumā lente traki kratās un nekas nesanāk. Neviens nevar vienkārši pieiet un sākt pa to staigāt, ir jāiegulda kaut kāds laiks, jātrenējas. Tāpat ir ar personīgo izaugsmi.

Šī aktivitāte man rada to iekšējo stāvokli, kas sasaista ķermeni, prātu un apkārtējo vidi. Tā ir vienotības sajūta, uz ko tiecas arī cilvēki, kas piekopj garīgās prakses. Vienīgā doma ir par nākamo soli.

– To var visi?

– Manā pieredzē jebkurš, kurš mēģina un dara, var iemācīties. Protams, ja vien nav fizisku traucējumu. Ja cilvēks ir vesels un māk staigāt pa zemi, viņš var iemācīties staigāt arī pa lenti.

Parasti no cilvēkiem uzreiz ārā nāk visi iespējamie attaisnojumi, kāpēc viņi to nespēs. Par to, ko viņi sāk stāstīt pirms pamēģināšanas, varētu sarakstīt grāmatu!

– Cik ilgā laikā pati iemācījies?

– Es jau pirmajā dienā nogāju. Trīs vai četrās stundās apguvu, bet biju ļoti apņēmīga!

Bērnībā staigāju pa apmalītēm, un, kad uzzināju par šādu aktivitāti, biju šokā!

Galvenais ir noturēt fokusu, jāievēro arī pareiza tehnika un jātic sev.

Runa ir par iekšējo attieksmi pret to, kas ir iespējams, ko es sev atļauju, kam es ticu, ko es varu vai nevaru izdarīt. Tas ir liels iekšējais darbs.

– Aizputniekiem arī ir iespēja redzēt tavas prasmes?

– Pirmā reize bija šogad Aizputes pilsētas svētkos, kur man bija performance. Pirms tam biju vēl vietējo draugu lokā uzlikusi lenti un viņus pamācījusi. Pavisam nesen to darīju arī pasākumā “Picnic ART”.

– Cilvēkiem bija iespēja arī pašiem izmēģināt?

– Jā. Vispirms es parādīju, ka tas tiešām ir iespējams. Viņiem patīk, jo tas ir kaut kas ārpus ikdienišķā, liekas, ka to var tikai cirka mākslinieki vai kaut kādi īpaši cilvēki.

Man ļoti patika vairāki jaunieši un bērni, kas teica, ka tādām nodarbībām jābūt skolās.

Ar bērniem ir tā, ka viņus vai nu tu pavelc uz to aktivitāti, vai ne. Viņi parasti atnāk un uz lentēm sasēžas kā tādi putniņi! Grūti pierunāt pamēģināt to darīt pareizi, jo viņi parasti ātri uzkāpj, sāk lēkt, skriet un krist.

Šoreiz bija labs bērnu bariņš, kuru izdevās, tā teikt, uzāķēt. Kopā viņi kādu stundu patrenējās, un pārsvarā visi varēja noiet vairākus soļus.

Bet visvairāk man patika, ka bija arī vecāka gadagājuma cilvēki, kas atnāca un arī nebaidījās mēģināt. Cilvēki, kas atļauj sev darīt, mēģina un sevi nenoraksta uz vecumu un nevarību, mani ļoti iedvesmo!

Vizītkarte

Baiba Sondore

• Dzimusi 1990. gada 30. novembrī Rīgā.
• Ieguvusi Latvijas Universitātes bakalaura grādu socioloģijā, personīgās izaugsmes trenera sertifikātu no Rīgas Koučinga skolas.
• Hobiji ir ceļošana, ēdienu gatavošana, filozofēšana par dzīvi.
• Galvenie dzīves moto ir “Pasmejies par sevi” un “Dzīvo un ļauj dzīvot citiem”.
• Sapņu ceļojums būtu uz Islandi, jo ļoti gribētu redzēt vulkānu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.