Laikā, kad piensaimniecības krīzes dēļ slaukuma iepirkuma cenas sasniegušas kritisko robežu, Dunikas pagasta “Timbru” saimnieki kļuvuši par mājražotājiem. Viņi gatavo ne vien tradicionālos piena produktus, bet arī kūpinātu sieru, jogurtu un pat krēmsieru. Tos iecienījuši arī patērētāji galvaspilsētā.

Ganāmpulkā ir aptuveni 30 govju, tostarp “Latvijas zilās”, un slaukuma pietiek gan mājražošanai, gan nodošanai kooperatīvam “Nadziņi-1”. “Šajos apstākļos neko vairāk negribas,” uz jautājumu, vai nedomā par paplašināšanos, atsaka Jānis Vajevskis. “Somi protestē pie trīsdesmit četriem centiem. Bet mums ir astoņpadsmit, citiem – sešpadsmit centu par litru. Bet, cik saprotu, Lietuvā ir vēl traģiskāka situācija. Kad biju pēc detaļām tehnikai, prasīju, cik viņiem par pienu maksā. Trīspadsmit centu.”

Pavisam saimniecība apsaimnieko aptuveni 130 hektāru zemes. Barību ziemai sagatavo paši. Bet vasarā lopus laiž ganībās, nevis barību pieved klāt. “Pienam ir pavisam cita garša, jo govs paņem to, ko grib,” uzsver Jānis.

Ar mājražošanu “Timbrās” sākuši nodarboties 2014. gada oktobrī. Tas sakrita ar laiku, kad stājās spēkā Krievijas embargo. “Piena cena bija divdesmit centu, un mums likās – viss, jāsāk pārstrādāt,” atceras Jānis un salīdzina ar pašreizējo maksu. Ierasts, ka ziemā tā ir augstāka, jo tad piena parasti ir mazāk. Tā kā govis atrodas kūtīs, tās parasti ir teliņa gaidībās. Vasarā izslaukumi būtiski pieaug un līdz ar to krītas arī piena cenas. “Kas tad būs, kad zāle parādīsies?” viņš ir nobažījies. “Pienam cena krīt, bet izdevumi par visu pieaug. Zālēm palielinās, minerālmēsliem aug. Inflācija ir saistībā ar pāriešanu uz eiro. Divus gadus noturējās, un tagad to var darīt, lai nesaistītu ar šo procesu. Labi, ka vismaz degviela šogad ir lēta.”

Produkcijas noietu saimnieki atrod paši saviem spēkiem. Brauc gan uz tirdziņiem, gan vajadzības gadījumā piegādā mājās. Aijas meita un dēls dzīvo Rīgā, un arī tur pieejami no Dunikas pagasta nākušie labumi. “Rīgā tomēr pārdodam bišķi dārgāk,” par cenu politiku stāsta Jānis, un Aija piebilst, ka tiek pierēķināti ceļa izdevumi.

Sortiments ir plašs, un saimnieki ir elastīgi. “Ja klients izdomā, ka grib sieru ar čili, mēs tādu uztaisām,” skaidro Jānis. Aija smaida, ka nemaz nav saskaitījusi, cik siera veidu gatavo, bet meita papildina, ka 17 kā “Emīla nedarbos” ir noteikti. Pateikt, kuri ir iecienītākie, nevarot. Pieprasījums mainās. Ja sākumā saka, ka ļoti garšo viens veids, tad ar laiku to atēdas un grib ko jaunu.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 22.marta numurā.

#kvards-20160322-06#