Jau aizritējuši vairāk nekā desmit gadu, kopš Virgas pagasta zemnieku saimniecībā “Stiebriņi” bijusī airētāja un Atlantas olimpisko spēļu dalībniece Dzintra Blūma kopā ar savu vīru, jāšanas sporta treneri Gunti Priedi pievērsusies zirgu audzēšanai, skolēnu apmācībām jāšanas sportā, kā arī garīgi un fiziski atpalikušu bērnu atveseļošanai, vizinot viņus zirga mugurā.

Laiks nav bijis viegls. Tas aizritējis sparīgi, reizēm līdz spēku izsīkumam strādājot, paplašinot stalli un pamazām, soli pa solītim izkopjot zirgus, lai izaudzētu no tiem īstus skaistuļus. Kaut gan attīstība ir acīm redzama, ne jau visu, ko gribējies, izdevies arī sasniegt. Tomēr raksturā neatlaidīgā sportiste aizvien vairāk pārliecinoties, ka ārējais spožums dzīvē nav galvenais. Daudz pārāka ir prasme saskatīt tās norises un cilvēkus, kas, brīžam nepamanīti un pa īstam nenovērtēti, atrodas acu priekšā.

Mūsu zirgi nāk no arkliem

Raudzīties uz tālām un saules apmirdzētām kalnu virsotnēm, apjūsmot un iekārot tās ir dabiski. Kurš gan neesam to sevī sajutuši un arī pakļāvušies kārdinošajam aicinājumam. Bet pēc tam koduši sev pirkstos un krituši izmisumā, ja nav izdevies sasniegt gribēto. Arī Dzintra neesot izņēmums, arī viņai kā sportistei ir lieliski pazīstamas uzvaru alkas un zaudējumu rūgtums. Tomēr, strādājot “Stiebriņos” un diendienā tiekoties ar bērniem, kas ierodas apgūt jāšanas iemaņas, viņa ir pārliecinājusies, ka visās lietās jārēķinās ar realitāti, ar to, kas tev pieder. “Ja mēs visu naudu, ko nopelnām, nebūtu ieguldījuši tikai zirgos, iespējams, šodien dzīvotu daudz citādāk,” Dzintra atzina, taču nožēlu, to sakot, viņas balsī nesaklausīju.

Autoritāte jāšanas sportā “Stiebriņu” saimniecei esot starptautisko sacensību laureāts Sergejs Šakurovs, kurš nesen, atgriežoties no Eiropas čempionāta, atzinis, ka Latvijas zirgiem ir grūti konkurēt ar saviem Rietumeiropas sāncenšiem. Taču, viņaprāt, to arī nevarot no tiem prasīt, jo mūsējie taču pavisam nesen vēl bija iejūgti arklā, kamēr graciozie konkurenti izkopti un selekcionēti gadu desmitiem ilgi.

Tikai 1993.gadā “Stiebriņu” pagalmā atvests pirmais zirgs. Un tas tiešām, kā sacījis Sergejs, bijis no darba zirgu pulka nācis. Jau vēlāk, 1997.gadā, tam blakus nostājušies daži šķirnes zirgi no padomju saimniecības “Priekule” staļļiem. Tas kļuvis par pamatu tālākajam zirgaudzēšanas darbam zemnieku saimniecībā. Tomēr arī tad darbs uz priekšu virzījies pamazām un ar mainīgiem panākumiem. Un arī tagad nevar sacīt, ka būtu citādāk. “Es nekad neesmu pratusi malā stāvēt. Ja man patīk tas, ko daru, tad ir jāstrādā un nav ko sūdzēties,” Dzintra teica.

Nevar kaut ko sasniegt, neko nedarot

“Protams, vieglāk būtu bijis aizbraukt uz Vāciju un atvest zirgus no turienes. Kāpēc mocīties un ilgi gaidīt, ja to var izdarīt uzreiz?” vairāk pati sev nekā korespondentam jautāja Dzintra. Viņa ir pārliecināta, ka daudz lielākas izredzes izaudzēt labus zirgus ir pazīstamajam Jānim Jurašam “Burtniekos”, jo tur gadā atskrienot ap astoņi desmit kumeliņu, kamēr “Stiebriņos” tikai trīs vai četri. “Tādēļ nevajag sevi mānīt, sakot, ka mēs nodarbojamies ar zirgu audzēšanu.” Bet ar kumeļiem, protams, “Stiebriņos” tiekot diendienā strādāts, jo jābaro un jākopj visi trīsdesmit zirgi, kas stallī dīžājas. Tāpat arī jāšanas un zirgu vingrināšanas treniņiem esot jānotiek. Regulāri. “Jo nav taču iespējams kaut ko iemācīties darīt, nedarot neko,” teica Dzintra.

Tagad, kad skolās ir vasaras brīvdienas, divreiz nedēļā “Stiebriņos” vecāki atved bērnus ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem, lai viņi, vizinoties zirgu mugurās, atveseļotos. Tas, kādi ir atveseļošanās rezultāti, protams, vislabāk ir zināms pašiem vecākiem, taču Dzintrai nepaliekot apslēpts šo nestaigājošo un nerunājošo bērnu prieks. Kā viņi mirdzošām acīm kāpj ārā no mašīnām, kā, sajūsmā spiegdami, sēžas zirgos. “Man saka – viņi nesmaidot. Bet es tos bērnus nemaz citādākus neesmu redzējusi kā tikai smaidošus! Vai tad mazais Harītis maz var būt citādāks? Kad viņš bija saslimis un iznāca pārtraukums, jo viņu kādu brīdi neveda pie zirgiem, ak, mūžs, kā viņš priecājās, kad atkal varēja būt šeit!” izsaucās Dzintra.

Spēj saskatīt ne tikai uzvarētājus

Dzintrai labpatīkot aizbraukt un pavērot starptautiskas un Latvijas mēroga jāšanas sacensības. Tur, pie acīm turot binokli, viņa cenšoties ne tik daudz sekot tiem, kas tobrīd aizsteigušies citiem garām un pašlaik joņo priekšgalā, bet kritiski izvērtēt, kurš no jātniekiem ir potenciāli spējīgs gūt panākumus.

Kaut gan apsveikt mēdz tikai uzvarētājus, viņa pamanījusi Andri Vārnu jau toreiz, kad viņš vēl nav bijis Latvijas jāšanas sporta elitē. “Man patika, kā viņš jāj. Kaut arī puisis nebija labākais, es nojautu, ka viņš tāds spēj būt,” viņa teica. Un liels bijis “Stiebriņu” saimnieces gandarījums, kad šī prognoze piepildījusies. Tagad, kad Andris ir sevi apliecinājis, tas viss liekoties jau citādāk. Tagad daudzi viņam uzticot lieliskus zirgus. Taču pirmā, kas to izdarījusi, iedodot divus ērzeļus, bijusi agrofirma “Tērvete”.

Un līdzīgi nesen noticis ar Kristapu Neretnieku, kurš arī viņai iekritis acīs tikai tāpēc, ka prasmīgi turējies zirga mugurā. “Kaut gan zirdziņi toreiz viņam bija tādi pavāji, es redzēju, ka Kristaps māk jāt, ka viņā ir kaut kas iekšā,” viņa teica. Lai pārbaudītu savus novērojumus, Dzintra zvanījusi Sergejam. Un izrādījies, ka arī viņš pamanījis šo puisi no Limbažiem, kurš šovasar jau sevi ir apliecinājis, iegūstot pirmo vietu. Tas ir tikai viens piemērs no daudzajiem, ka cilvēkam ir jāprot saskatīt ne tikai zvaigznes debesīs, daudz svarīgāk ir prast redzēt to, kas atrodas tepat mūsu acu priekšā, bet bieži vien tā arī paliek nepamanīts un aizmirsts.

Dzīves līdzsvara meklējumi turpinās

No sevis aiziet projām nav iespējams. To, kas ar cilvēku noticis, nevar nekad aizmirst. Arī airēšanas gaitās un pirms tām aizvadītais laiks šad un tad atgādinot Dzintrai par sevi. Turklāt sports paliek sports. Tā prasības pret cilvēku un likumi ir nemainīgi, ja vien attieksme pret pienākumiem nav pavirša. “Skolas gados man bija vācu aitu suns, ar kuru aktīvi nodarbojos. Toreiz vēl biju rīdziniece, dzīvoju galvaspilsētā un pildīju visus uzdevumus, kas vien bija ar suņiem jādara. Taču tad nāca airēšana un mani aicināja uz to, bet es teicu, ka nevaru iet, kamēr neesmu pabeigusi strādāt ar suņiem. Un tā arī notika,” viņa iesmējās. 11 gadu viņa nostrādājusi ar suņiem, 22 gadus veltījusi airēšanai. Tas tad droši vien nozīmējot, ka zirgiem būs jāatdod visi 33 gadi.

Tomēr nupat Dzintras un Gunta dzīvē ielauzusies vēl viena aizraušanās. Viņi dejojot Argentīnas tango, kurā liepājniekus apmāca profesionāls speciālists no Dienvidamerikas. 1.augustā Paplakas stacijas ēkā, kas atrodas blakus “Stiebriņiem”, notikšot priekšnesumi. Varēja just, ka Dzintra kārtējo reizi savā dzīvē aizrāvusies ne pa jokam. Kā attaisnojoties, viņa teica, ka nevarot taču 25 stundas diennaktī un astoņas dienas nedēļā veltīt zirgiem vien, cilvēks reizēm gribot darīt arī ko citu. Tādēļ jāatrod līdzsvars starp to, kam piederam un sevi veltām. Bet līdzsvaru noturēt viņai iemācījusi airēšana. Tur bez tā iztikt nav iespējams. “Ja neizdodas noturēt līdzsvaru, tad tu peldi. Bet peldēt ir kauns un ar peldēšanu airēšanā pie rezultāta nevar tikt,” viņa sacīja.

 Taču, ja parēķina, kas paveikts, tad nesanāk jau tik maz. Tikai pēdējos gados vien “Stiebriņu” saimniece ir pabeigusi Sporta pedagoģijas akadēmijas Treneru nodaļu, kā arī 1.līmeņa starptautiskos treneru kursus, ko organizēja Latvijas Jātnieku federācija. Pie panākumiem tāpat jāpieskaita tas, ka viņas audzēkne Maira Melvere piedalījusies Baltijas kausa izcīņas Latvijas posma sacensībās poniju maršrutā, bet tuvākā palīdze trenera darbā Līga Priede, kas strādājot ar pašiem jaunākajiem audzēkņiem, pabeigusi Sporta pedagoģijas akadēmijas 1.kursu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Glāstot melno un gadu veco ķēvīti Radu, Dzintra Blūma teica, ka ar zirgiem viņai jānostrādā 33 gadi. Tā lēmis liktenis, jo 11 esot nostrādāti, dresējot suņus, bet 22 aizvadīti laivu slalomā.