“Protams, ka te ir bites. Tās nevienu neaiztiek, tikai nevajag švitināties!” par bailīgiem viesiem, kas bažīgi skatās uz pelēkas koka mājiņas apkaimē dūcošajām lidonēm, pasmejas bitenieks Juris Džeriņš. Jaunatklātajā “Dižozola” bišu namiņā vietas pietiek gan kukainīšiem, gan cilvēkiem, kuri vēlas relaksēties tīkamajā smaržā un sanoņā, turklāt iekšpusē bites un viesi viens otru nemaz nesatiek.

Nešķirama ķēde

Priekules pagastā, Džeriņu ģimenei piederošajā atpūtas vietā “Dižozoli”, izveidotais bišu namiņš ir vieta, kur ikkatrs var braukt relaksēties un atjaunoties, baudīt apiterapiju jeb bišu dziedinošo iedarbību. Kāpēc “Dižozoli”? “Nešķirama ķēde ir – latvietis, ozols un bites. Tāpat kā Dievs, daba un darbs,” stāsta Priekules kultūras nama vadītāja Rigonda Džeriņa. Latvijas zeme reiz bijusi pilna ar ozolu birzīm, kas liecinot, ka mūsu zeme ir īpaša. Ne velti ozols ir klātesošs svētkos, tas ir uz Latvijas ģerboņa un mūsu naudaszīmēm. “No ozola mēs smeļamies spēku. Laikam ne velti padomju laikos spridzināja ozolu birzis, kuras cilvēki bija atstājuši augam Zemgales laukos. Ozolu audzes stipri izpostītas arī Pētera Pirmā laikā, kad garākos ozolus zāģēja un būvēja kuģus, lai brauktu jūrā,” viņa izpētījusi.

Tāpat R. Džeriņa izlasījusi, ka bites ir bijušas jau 55 miljonus gadu pirms cilvēkiem: “Tās ir dzīvojušas ozolos, un latvietis, čakls būdams, izdomāja tās izvilināt ārā un iemitināt mazās mājiņās. Arī mēs bites iemānījām mūsu “Dižozola” bišu namā. Piedāvāsim šeit relaksēties, pagulēt, padomāt. Vakarā tur ir īpaši, kad visas bites ir mājās, ir maģiska sajūta. Tāpat kā visi produkti, ko bites sarūpē, ir ārstnieciski un noderīgi, arī apiterapija ir ļoti laba lieta.”

Apiterapijas mājiņas idejiski nākot no Ukrainas, kur katrā sētā katrai ģimenei tādas ir, pastāsta R. Džeriņa. “Tētis ir bitenieks, mūsu ģimene ar to nodarbojas jau ilgi. Bija doma varbūt rakstīt projektu, bet tētis teica, ka nav ko, taisīsim paši, saviem spēkiem. Namiņu vīrs ar tēti darināja paši ar savām rokām, visu ziemu zāģēja baļķus” viņa atklāj.

Desmit dienas nes medu

Namiņu izrāda Rigondas tētis Juris Džeriņš, kurš esot īstais bišu pārzinātājs. “Kur ir bites?” cits caur citu vaicā mazākie apmeklētāji. Lai tās dzirdētu un justu, te jāvalda klusumam. Tiešas saskarsmes ar kukainīšiem ārstētājiem te nav. Bišu stropi novietoti zem divām guļamlāvām, kas apsegtas ar griķu matračiem. Cilvēki var dzirdēt bišu zumēšanu un sajust īpašo stropu gaisu un smaržu. J. Džeriņš paceļ pārsegu: “Kāre stāv, te viņas ir, strādā. Redz, tur rāmīši jāliek klāt, jo bites taisa šūnas. Viņām darīt nav ko, niekojas.”

Bitenieks nosmaida, ka pašiem nav laika pagulēt, jāstrādā. Saimniekam ir 60 stropi, tie atrodas trīs vietās, ir ko ņemties. Katrā vietā esot citāds medus. Uz vietas, zem namiņa, mīt desmit saimes. “Katrā labā saimē ir 70 līdz 80 tūkstoši bišu,” stāsta R. Džeriņa. “Lai bite nestu medu, tai jāiziet vesela skola. Apmēram divdesmit dienas tā mācās un tikai tad lido. Strādā, nes ūdeni, vāc bērnus, sargā māju. Tad desmit dienas nes medu, un viss, bites mūžs ir īss.”

Uz bišu gultām guļot, varot sakārtot savu elpošanas un nervu sistēmu, iegūt mieru. “Bites cilvēkam klāt netiek, ir tikai skaņa un siltums, ko tās dod. Bites saslēdzas ar cilvēka biolauku, nomierina elpošanu un sirdsdarbību,” saka R. Džeriņa. Minimālais seansa laiks esot divas stundas, lai sakārtotu savas domas un relaksētos. To veicinot arī pati atpūtas vieta, kur neviena nav, tikai daba, jo “Dižozoli” atrodas ceļa pašā galā. Īpaši šogad atpūsties braucot ļoti daudz pilsētnieku, kuri novērtē, ka šeit neviena cita nav.

“Bites vakarā nāk mājās, viņām kājas ir aplipušas ar ziedputekšņiem – kā ar lieliem dzelteniem zābakiem. Laižas iekšā skrejās, var vienkārši pasēdēt un paskatīties, kā tās strādā,” priecājas Rigonda.