Nākamās nedēļas nogalē Rucavas tradīciju namā
“Zvanītāji” uz kopēju tērpu veidošanu un seno tradīciju kopšanu
pulcēsies novada sievu pulciņš. “Tas būs kā turpinājums vairākām jau
iesāktām lietām,” stāsta “Zvanītāju” vadītāja Sandra Aigare.

“Rucavas
sievas” nodarbībās turpinās jau vasarā aizsākto villaiņu šūšanu un jostu
celošanu. “Tā nedēļa vasarā bija par īsu, ne visi paspēja pabeigt iesākto.
Nevarēja arī izmēģināt visu, ko piedāvāja,” turpina S. Aigare. 3. un
4. oktobrī seno tradīciju pētnieces mācīs Liepājas Tautas lietišķās
mākslas studija “Kursa” vadītāja Ilma Rubene un vietējā meistare Inga
Tapiņa.

Rucavas sievām
sēžoties pie saimes galda, tajā tiks celts pašu ķēķos pagatavotais. “Rudenī katru gadu nākam kopā un ņemam
līdzi savas burciņas, receptes. Būtībā mums ir savs pamats pavārgrāmatai. Tikai
jāizdomā, kā to varētu apkopot – kā vienas sievas vērtējumu, bet varbūt
vairāku,” pastāsta S. Aigare. Vēl tradīciju kopai ir iecere izveidot
Rucavas ābeci ar pašu izdomātiem stāstiem. “Ideju mums ir daudz. Kaut kad
jau vētīsim pūru un celsim to visu gaismā,” saka “Zvanītāju”
saimniece.

Iespējams, rudenī
vai ziemā pie Rucavas sievām viesosies metāla amatniecības meistari.
“Ceram, ka tās lietas, kas pašām patīk un arī padodas, varēsim darīt
ziemā. Vasarā neiemācījāmies rotu veidošanu, jo skolotāji nevarēja atbraukt,
varbūt ziemā viņiem laika būs vairāk,” spriež S. Aigare.

Tagad tradīciju
kopu vairs nevarot tā īsti saukt par “Rucavas sievām”. “Priecē,
ka sievām ir liela dzirksts darboties un aktivitāte. Nākam kopā ar bērniem,
viņiem rodas interese, gribēšana, līdz ar to veidojas tāds turpinājums.
Nosaukumu izdomājām līdzīgu “Suitu sievām”, bet gluži kā viņas
saprata, ka pašas vien vairs nevar iztikt, tā arī mēs iesaistām savas otrās
pusītes, vīrus, un bērnus,” salīdzina rucavniece.

“Pašapziņas
kā identitātes jautājums ir kļuvis svarīgs. Tie, kas apzinās sevi par
latviešiem, agrāk vai vēlāk nonāk pie vēlmes pēc sava tautas tērpa un tiecas
pēc tautiskām, garīgām vērtībām,” saka S. Aigare. “Domāju, ka
Latvijā ir sākusies sava veida atmoda. Ir jauniešu bariņi, kas sanāk kopā, lai
pasēdētu, padziedātu tautas dziesmas. Lielākā vērtība nav lielajā masā, bet gan
tradīciju turpinājumā.”