Šoruden aprit 50 gadu, kopš Otaņķu pagasta “Meldros” iestādīts bioloģiskā zemnieka un rajonā labi pazīstamā augļkopēja Eglona Brūna vecais augļu dārzs. Ābeles un bumbierkoki tur sakuplojuši diži jo diži. Daudzviet tie izrotājušies ar sirmām un garām ķērpju bārdām, jo sasnieguši respektējamu vecumu. Tomēr prasmīgas aprūpes un noražojušo zaru izgriešanas dēļ koki joprojām turpina dot dāsnu ražu, un saimnieks nedomā no sava mūža lolojuma atsacīties, kaut gan blakus sakuplojis plašs jaunais pundura un puspundura ābeļu dārzs.

Kociņus stāda vispirms

Eglons atceras, ka iekārtošanās jaunajā mājvietā “Meldros” no apmēram kilometru attālajiem “Mielaviem” sākusies 1957.gadā, kad   padomju vara latviešu zemniekus spieda pārvietoties no viensētām  uz ciematiem. Tēvs tieši tajā laikā atgriezies no Sibīrijas lēģeriem un nolēmis, ka pushektāra platībā, kas bija atvēlēts, viņam vispirms jāiestāda savs augļu dārzs. Māja tapusi tikai pēc tam, kad koki jau bija iesakņojušies un sakuplojuši.

“Es biju apņēmības pilns viņam palīdzēt, jo no šīm lietām šo to jau sapratu. Ar augļu koku potēšanu sirsnīgi aizrāvos no desmit gadu vecuma, un “Mielavu” dārzā man bija ierīkota pat sava neliela koku skoliņa. Toreiz, kad tēvs sadomāja stādīt dārzu, jau mācījos Bulduru Dārzkopības tehnikumā un prakses laikā sameklēju tādas augļu koku šķirnes, kas mūs ar tēvu vairāk interesēja,” viņš teica. Ābeles  stādījuši pa septiņiem kokiem vienā rindā. Rindstarpas piepildījuši ar plūmītēm un ķiršiem. Vieta tāpat atradusies ogulājiem – stiķenēm, upenēm un jāņogu krūmiem. Dienvidu pusē, kur vairāk saules, ierīkojuši dažādu zemeņu šķirņu dobes. Tur augusi pat Eglona skolotāja Pētera Dindoņa selekcionēto balto zemeņu šķirne. No Ogres atvesti retu ērkšķogu stādi un zemās cidonijas.

Saprot, ka ar ķīmiju nav pa ceļam

Tā nu savākuši Rudē vienkopus visu, kas interesējis un bijis jauns, neparasts. Vēlāk gan dzīve iegrozījusies tā, ka Eglonam jau iekopto dārzu vajadzējis atstāt tikai tēva ziņā. Atgriezties “Meldros” viņam izdevies tikai pirms desmit gadiem. Tad viņš jau bija dārznieks ar bagātu pieredzi un fundamentālām zināšanām, ar bioloģiskā lauksaimnieka aicinājumu, kas iegūts, strādājot par dārzkopi un neklātienē studējot Kubaņā.

To ļaunumu, ko cilvēkam spēj nodarīt lauksaimniecībā pielietotās indes, izpratis tur, Ziemeļkaukāzā. Eglons paskaidroja, ka augļu koki dienvidos tiek migloti vairāk nekā 20 reižu gadā. Reiz viņš skolēniem, kas atbraukuši ekskursijā, piesolījis maksāt rubli, ja viņi atradīs ābolos kādu tārpiņu. Kā jau gaidījis, nauda palikusi kabatā, jo pēc tādām apstrādēm, kādas tur saņēmuši dārzi, neviens kukainītis nevarot palikt dzīvs. Tādēļ viņš cieši apņēmies no tādas darbošanās savā dārzā atsacīties. Un šo solījumu godam pilda.

Vīrs, kas radījis brīnumpasauli

Atsākot darboties “Meldros”, viņš sapratis arī to, ka dārzs ir ļoti sabiezināts un var aiziet bojā, ja tam ar sirdi un dvēseli neķersies klāt. Daudz sviedru un spēka šis darbs prasījis. Daudzus pavasarus. Par stundām un dienām, kas pavadītas, vecās ābeles sakopjot un potējot, Eglons var stāstīt stundām ilgi. Sirmā vīra acis tad iemirdzas un balss kļūst pacilāta. Kāda augsti cienījama dārza apmeklētāja sacīja, ka “Meldru” saimnieks viņai atgādinājis tādu kā gariem matiem un kupliem uzačiem rotātu zintnieku, kas gluži kā latviešu teikās daudzinātais dieviņš radījis pats savu brīnumpasauli. Tajā viņš  mīļuprāt ļaujot ieskatīties visiem, kam vien to darīt nav slinkums.

Brīnumdārzā, kas atrodas putekļainā Otaņķu lielceļa malā, ķīmiju, minerālo mēslojumu un pat svaigus kūtsmēslus nelieto, augļu koki barojas no trūdvielām, kas rodas, sadaloties nopļautajai un sasmalcinātajai zālei, lapām un citām organiskajām vielām. Tīklkodes kāpurus un citus kaitēkļus no augļu kokiem šeit nolasa putniņi, kuriem ligzdošanai iestādīts biezs dzīvžogs, bet vaļasbrīžos sabūvētie būrīši izkarināti koku zaros. Tāpat nozāģēto zaru čupas dārzā tiekot apzināti atstātas, lai tajās varētu ligzdas vīt cielaviņas un citi cilvēku spārnotie draugi.

Dārzs kā dzīves sastāvdaļa

Kaut gan “Meldri” atrodas diezgan klajā vietā un stipri vēji tur nav retums, 50 gados vecais dārzs to pārestības neesot pieredzējis. Tā noticis, jo apzināti radīts aizvējš. Lieliski kokus no spēcīgākām vētrām sargā rietumu pusē uzceltā saimniecības ēka un citas vēlāk pabeigtas mazāka izmēra būves. No ziemeļiem dārzu sargā kaimiņu saimniecība, bet austrumu pūtējam pretī stājas iestādītās vējlauzas.

“Nē, vecajā dārzā kokiem vējš nekādu pārestību nav spējis nodarīt. Vienīgi ābelēm, piemēram, “Filipa” šķirnei, kam augļu nasta zaros nav tik noturīga, ābolus reizēm nopurina. Bet to var pieciest, jo tad man pašam tas nav jādara,” sacīja Eglons. “Jaunajā dārzā viss ir citādāk. Tur pundura un puspundura kociņiem saknes ir tik trauslas, ka tās, uzpūšot vējam, dažkārt lūzt gluži kā burkāni.”

Vai vēl ilgs mūžs paredzams vecajam augļu dārzam? Ar ceļa spieķi pieskardamies tumšajiem stumbriem, dārznieks norādīja, ka  tie vēl stipri diezgan. Viņš domājot, ka ābeles un bumbieres spēj pat pārdzīvot savu saimnieku, un katrā ziņā darīšot visu, rūpējoties, lai koki pie saknēm turētos stingri.

Dārzs kļuvis par Eglona dzīves sastāvdaļu. No rīta pamostoties, vai tā ir ziema, pavasars, vasara vai rudens, viņš vispirms steidzoties pie loga, lai sasveicinātos ar kokiem. Bet, ja kādudien liktenis likšot šķirties no šās pasaules, tad testamentā lūgšot palicējiem viņa pelnus izkaisīt ābeļdārzā. Lai nekur neaizietu, lai vienmēr varētu palikt šeit.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds” 

Vecās ābeles atalgojušas savu kopēju. Dārznieks nes mājup līdz malām pildītu ābolu grozu.

Apmeklētāji atzinuši – kad Eglons runā par savu dārzu, viņš izskatās līdzīgs zintniekam.