Varbūt kādam šķiet – kur es šodien tādus likšu, tādus tak neviens vairs nevalkā! Arī tādu attieksmi pret rakstītiem cimdiem sastapusi Rucavas Tradīciju kluba vadītāja Sandra Aigare.

Taču tagad tie aizvien vairāk nonāk uzmanības centrā – to parādīja arī sestdien Dunikā notikušie cimdu godi.

Dunikas Tautas namā Cimdu godi notika Tradicionālo prasmju skolas laikā, līdztekus adīšanas skolai Rucavā. S. Aigare arī novada otra pagasta ļaudis bija saaicinājusi skatīt un novērtēt adījumus, kas tapuši pat pirms pusotra simta gadu – tādu netrūka Tautas nama zālē iekārtotajā izstādē.

Sanākušajiem bija iespēja skatīt daudzus desmitus pirkstaiņu un dūraiņu, kuru raksti ne reizi neatkārtojas. Un krāsas – visdažādākās, nebūt ne pieklusinātie zemes toņi vien. Koši sarkanās rozes ar sulīgi zaļām lapām uz piesātināti melna fona dažādās variācijās redzamas bieži.

Rucavas Tradīciju kluba vadītāja pati stāstīja par cimdu adīšanas tradīcijām šajā pusē un aicināja to darīt dunicniekus.

Gadu desmitiem cimdi glabājušies bēniņu lādēs. Daudzi pāri kādreiz bērēs doti izvadītājiem līdzi – tāda ir šās puses tradīcija. Tā pavisam nav izzudusi arī mūsdienās, zina teikt Dunikas muzeja vadītāja Ausma Padalka. Tāpat arī citos godos cimdi kādreiz tikuši dāvināti. Ja glabājamā lādē pa starpām saliek vaivariņus, tad kodes nekož un cimdi saglabājas ilgi. Tiesa, mūsdienās adītajiem gan tik ilgs mūžs diez vai paredzams, jo vilnai vairs neesot tās kvalitātes.

Rucavas cimdi ir zināmi tālu ārpus pagasta robežām. “Bet arī mūsu pusē ir bijis daudz varenu adītāju,” stāsta A. Padalka, izcilādama Annas Būmanes, Katrīnas Brizgas un citu Dunikā zināmu meistaru darinājumus. Bet gandarījums ir par to, ka prasmes un tradīcijas nepazūd, piemēram, dunicniece Ruta Kūma gan uz godiem savus adījumus nebija paņēmusi, taču viņai tādu netrūkst. Viņa vēl pieprot arī visus citus darbus, kas ar cimdu un zeķu tapšanu saistīti – no aitas cirpšanas, vilnas mazgāšanas sākot, ar vērpšanu un dzijas krāsošanu turpinot. Un savas zināšanas viņa nodevusi arī meitām. Vienai no viņām – Ingai – adīšana nu kļuvusi par maizes darbu, kopš izveidojusi sadarbību ar salonu Rīgā, kas pasūta adījumus un tamborējumus. Tautiskos rakstus gan nesanākot tik bieži vairs izadīt, taču Inga tos protot gan.

Tas ir patīkams pārsteigums, ka sanācis tik daudz dunicnieku – gandrīz pilna zāle, gandarīta Dunikas pagasta kultūras dzīves organizētāja Dace Ošeniece. Visi sanākušie gan nesagaidīja Cimdu godu noslēgumu ar adītāju, viņu darba atbalstītāju un Rucavas etnogrāfiskā ansambļa kopīgu sadziedāšanos. Bet palikušie, pirms doties prom, vēl balsis krietni izlocīja rucavnieku meldiņos – gan par precībās braukšanu, gan par pūra locīšanu, gan par citām svarīgām dzīves norisēm.

S. Aigare kopā ar Rucavas Tradīciju klubu un citiem palīgiem sava novada cimdus mācās un māca adīt jau ilgāku laiku, ne tikai Tradicionālo prasmju skolas laikā. “Nu Rucavas cimdiem ir tāda kā zaļā gaisma,” viņa smaida – pašlaik topot etnogrāfes un vēstures zinātņu doktores Aijas Jansones grāmata “Rucavas rakstaino adījumu mantojums”. “Notiek laimīgas sakritības – viss sanāk. Pat nedomājot par to, esam pacēluši to augstā pētnieciskā līmenī.”

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Rucavas cimdus zina pasaulē. Tagad ir laiks par tiem aizvien vairāk stāstīt arī pašu ļaudīm. Tāpēc Rucavas Tradīciju kluba vadītāja Sandra Aigare sarīkojusi Cimdu godus gan Rucavā, gan Dunikā. No lādēm vilkti ārā pat pusotra simta gadu veci adījumi.

Diāna Liepiņa (no labās) un Anna Paula Ozoliņa kopā ar vecmāmiņu Rasmu Balodi (vidū) un Guntu Soveri īpaši uz Sikšņu pasākumu atbraukušas no Saldus. Arī viņas izlocīja balsis rucavnieku meldiņos.