Biedē nodokļi

D. Grīnberga un viņas vīrs ir trešā, bet trīs meitas ir ceturtā paaudze, kas dzīvo “Dūdās”. Pamazām tiek atjaunota māja un ģimene atgriežas pie lauku dzīves priekšrocībām.

“Laukos strādāts ir vienmēr. Visu laiku audzējām, taisījām sev. Taču nonācām pie secinājuma, ka bieži izaudzētais tieši tajā brīdī, kad nogatavojas, neaiziet tajā laikā, kad dārzeņi un augļi ražo un ir pieejami svaigā veidā. Kad tomāti ir, tad tie ir, tāpat ar āboliem un visu pārējo. Nonācām līdz tam, ka meklējām veidus, kā izaudzēto uzglabāt ilgāk. Nonācām līdz pārstrādei. Kāpēc pašas izaudzēto neielikt burkā un nelietot pēc tam? Turklāt arī citi cilvēki meklē mājās audzētu un ražotu pārtiku,” izvēli pievērsties mājražošanai pamato D. Grīnberga.

Viņa piebilst, ka mājražošana ir arī pārpalikuma realizācija.

“Jau labu laiku taisīju augļu sukādes dāvanām. Draudzenes pierunāja taisīt vairāk, solot saražoto paņemt. Un tad nolēmu, ka to lietu vajag nokārtot oficiāli – Valsts ieņēmumu dienestā un Pārtikas un veterinārajā dienestā jānokārto visi dokumenti.” Dienestos pieteikusi saimnieciskās darbības veikšanu un mājražošanu, kā arī vistu turēšanu.

“Manīsim, kā ies. Ļoti interesē, ko darīs valdība? Prognozētās nodokļu sistēmas dēļ var nākties visu iesākto beigt. Ja ir jāmaksā nodoklis 170 eiro mēnesī neatkarīgi no peļņas un man aktīvais laiks kā mājražotājai ir sešus mēnešus gadā – no kā es maksāšu? Pavasarī apjoms vairs nav tik liels, bet vasarā vēl nekā nav. Nodokļu sistēma ir diezgan graujoša. Ja man ir jātaisa tikai tādēļ, lai nodokļus nomaksātu, tad jēgas nekādas,” pauž D. Grīnberga.

Uzsākšanai ziedo atvaļinājuma naudu

Mājražotāja atzīst – sākums bijis grūts. “Bija vasaras sākums, ienākumu no mājražošanas nebija. Saskārāmies ar to, ka visu ko vajag – tādu bļodu, tādu nazīti, dēlīti… Visu vajag atsevišķi, nevar izmantot to pašu, ko ikdienā lieto pats sev. Tāpat ar olām – kastītes vajag un marķēšanas zīmes. No atvaļinājuma naudas dabūju šķirties,” stāsta D. Grīnberga. Viņa teic, ka atbild tikai par mājražošanas darbu, grāmatvedību uztic citiem.

“Pati grāmatvedību neapņemos. Man ir cita darba specifika. Kamēr grāmatvede taisa dokumentus, tikmēr es labāk ķirbi nomizoju vai dobes izravēju. Neviens cits manā vietā to nedarīs.”

Dienu un nakti elektriskajos aparātos tagad mājās žāvējas dzērvenes, cidonijas, ķirbji un āboli, kas pārtop sukādēs.

No jūlija lielākais darbs pie konservēšanas – burkās likti gurķi, tomāti, kabači. D. Grīnberga teic, ka šogad gurķu un kabaču raža bijusi visnotaļ slikta.

“Skaitījām, ka ar visām sukādēm mēs ražojam vairāk nekā 40 nosaukumu produktus. Taču ražošana notiek mazos apjomos. Tas ir pēc varēšanas, spējām un arī produktu pieejamības. Mēs daudz gurķu iesējām, bet maz izauga. Mazos marinējām, kamēr bija, lielos, pāraugušos likām salātos. Taisām pēc tādas receptes, kas tajā brīdī mums ir pieejams. Ir jāpiemeklē dažādas receptes atkarībā no gatavības pakāpes.”

D. Grīnberga mājražošanā izmanto gan no mammas mantotas receptes, kuras uzlabo ar saviem paņēmieniem, gan no kolēģiem aizgūtus knifus, šādas tādas gudrības pasmeltas internetā. Katram dārzenim un auglim atkarībā no gatavības pakāpes tiek izmantotas vismaz trīs receptes.

Vieglāk iztikt, bet jāstrādā

Kā D. Grīnberga apvieno mājražošanu, kas patērē daudz laika tieši rudenī un ziemā, ar darbu skolā? “Cilvēkam laika vienmēr būs par maz. Man rīts sākas pusseptiņos ar strādāšanu, nevis kafiju. Pieceļos, tagad uzmanības centrā ir sukādes. Līdz pēcpusdienai ir darbs skolā. Pēcāk atgriežos, atkal jākontrolē process. Tad atkal mizo, griež, saldē, liek žāvēties,” uzskaita mājražotāja. Darba diena beidzas pusnaktī. Pie vistām palīdz D. Grīnbergas mamma.

Atgriežoties no darba, D. Grīnberga iedod vēl putniem ēst un padzirdina tos. Nedēļas nogalēs pieslēdzas visa ģimene, tostarp meitas Airita, Marika un Līvija, kad tiek nomainīti pakaiši. Meitas arī palīdz pie dārzeņu un augļu ražas ravēšanas, lasīšanas, novākšanas, mazgāšanas, mizošanas.

“Darbu mums ir daudz. Nav mums tāds “nav ko darīt”. Pat televizoru neskatāmies tāpat vien – kaut kas ir jādara,” teic D. Grīnberga. “Esam pieradināti pie tā, ka nekas tāpat vien nerodas.”

D. Grīnberga novērojusi, ka cilvēku pirktspēja un pieprasījums ir atkarīgs no algu datumiem. “Es pati esmu dzīvojusi Liepājā astoņus gadus, bet tāda dzīve mani nesaista. Kaut tagad pavasarī – daudzi skrēja pirkt griķus, bet mums tā nebija. Mums visa kā pietiek. Zinām, kaut ja nebūs ienākumu, nebūs tā, ka nebūs ko mutē likt. Mums ir vieglāk, bet ir jāstrādā,” pauž mājražotāja.