Otrdiena, 31. marts Gvido, Atvars

Rucavas pamatskolas sporta skolotāja Daiga Gabrūna: “Dzīves vieglums nenāk pats”

Rucavas pamatskolas sporta skolotāja Daiga Gabrūna: “Dzīves vieglums nenāk pats”
"Lai lietas notiktu, ir jādara, nevar runāt vien," uzskata enerģiskā Daiga Gabrūna. Viņas ieguldījums Rucavā ir augsti novērtēts. (Foto: Egons Zīverts)
02.01.2020 06:40

Linda Kilevica

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Rucavas pamatskolas sporta skolotāja Daiga Gabrūna labprāt gribētu, lai sporta stunda būtu katru dienu. Tāpat starpbrīdī tās desmit minūtes vajadzētu izkustēties, likt telefonus nost. Daigas spējas ieinteresēt sportiskās aktivitātēs mazus un lielus bijis viens no iemesliem novada pašvaldības apbalvojuma piešķiršanai – pērn valsts svētkos viņa saņēmusi “Gada rucavnieka” titulu.

Baznīca kā bāka

Ne tikai D. Gabrūnas rīkotās daudzveidīgās sporta sacensības, nometnes, pulciņi un citas nodarbes atkārtoti sagādājušas pašvaldības apbalvojumu. Daiga ir svētdienas skolas skolotāja, kā arī devusi lielu ieguldījumu Rucavas luterāņu baznīcas izgaismošanā. “Tik nozīmīga celtne kā baznīca, bet to neredz tumsā,” šī doma pamudinājusi viņu ķerties pie āra apgaismojuma sakārtošanas. “Tumšais laiks jau mums ir gandrīz ilgāks nekā gaišais. Tagad baznīcu var redzēt, braucot pa šoseju. Es arī priecājos, kad vakarā braucu no Liepājas mājās. Baznīca mums ir kā bāka. Ja nomaldies, tad paskaties uz baznīcas torni un zini, kur jāiet,” saka D. Gabrūna. Pašai bērnībā esot gadījies nomaldīties, bet, pateicoties baznīcai, vakarpusē atgriezusies atpakaļ. “Runājām baznīcā, ka vajadzētu, bet – “kas to darīs, cik tas maksās…” Tas tiešām nemaksāja tik daudz, un es atļāvos to sākumu no sava budžeta izdarīt,” viņa atklāj.

Uz Rucavu meitene kopā ar ģimeni atnākusi no Liepājas, kad sāka mācīties pirmajā klasē. “Tagad domāju, kā tik daudz bērnu vispār skolā varēja atrast vietu? Pāri trīs simtiem bija, bet tagad nepilni 70. Tagad bērnības dzīvesvieta nešķiet tālu, jo vide ir mainījusies, toreiz ceļi nebija tādi kā tagad. Līdz skolai bija pusotrs kilometrs, apkārt bērnu nebija. Es nācu pie viņiem uz centru, kopīgi daudz ko darījām,” atceras Daiga. Interese par sportu sākusies pati no sevis un ne tikai skolā. D. Gabrūnas tēvs Georgs Progulbickis visu mūžu sportojis, un meita viņam gāja līdzi. Daigas disciplīnas bija diska un šķēpa mešana un lodes grūšana. “Rajona līmenī tolaik bija godalgotas vietas. Esmu sportists, kam patīk darīt visu un viss padodas, bet man nav nekādu Latvijas vai Eiropas līmeņa sasniegumu,” viņa stāsta.

Laukos bērniem patīk sports

Astotajā klasē sporta skolotājs teicis Daigai, ka anatomijas grāmata esot jāzina no galvas – vajadzēs iestājeksāmenos, kad mācīsies par sporta skolotāju. “Šis teikums laikam uzlika zīmogu, ka iešu uz toreizējo Fizkultūras institūtu. Pirmie mēģinājumi gan man nebija sekmīgi. Tikai 2006. gadā pabeidzu augstskolu. Arī, netikusi augstskolā, pēc skolas strādāju par skolotāju Rāvā, Līgutos, atgriezos Rucavā bērnudārzā, un mani iedzina vadīt sportu mazajiem. Bija interesanti, bērnudārzā bija 90 bērni. Tagad iedomāties vairs nevaru, ka mazajā zālītē varēja notikt tādas nodarbības un tā varēja sportot,” saka D. Gabrūna.

Ja skatās augstāk par skolas sporta līmeni, bērnu fiziskā attīstība esot mainījusies un rezultāti samazinās. Taču laukos bērni sportojot labprāt. “Tā kā šeit ir sporta skolas filiāle, piedāvājam spēlēt galda tenisu, kas ir ļoti attīstošs sporta veids. Es to trenēju, daudzi bērni izmanto iespēju,” pastāsta skolotāja.

Daiga ir apguvusi šaha spēli pie Ģedimina Salmiņa, tāpat kā Aija Dejus, kura šobrīd to māca skolēniem. “Kurš rucavnieks gan neprata šo spēli?! Tāpat tagad – kuram Rucavas bērnam nav velosipēda vadītāja apliecības? Jebkura lieta, ko dara, cilvēku tikai pilnveido. Sports, mūzika un māksla veido pamatu, lai veiksmīgāk varētu apgūt pārējos, tā sauktos grūtos priekšmetus,” viņa atzīst.

Pašlaik Rucavā īsti neesot pieaugušo sportotāju. “Bija mums vīriešu futbola un basketbola komanda labā līmenī, bet tie cilvēki ir vai nu aizgājuši uz Liepāju vai ārzemēs. Sievietes pārsvarā nāk vingrot, vīrieši nāk kopā un uzspēlē basketbolu, vasarā – futbolu. Gribētos, lai pieaugušie vairāk piedalītos sporta svētkos, jo tie ir domāti visiem, nevis tendēti uz augstiem sasniegumiem un rezultātiem. Ir prieks, ka bērni nāk un piedalās. Viņiem ir motivācija krāt punktus, lai kļūtu par sporta laureātiem,” priecājas D. Gabrūna.

Kopā jūtams spēks

Viņai pašai neesot gribējies doties prom. “Viena meita dzīvo Anglijā. Aizbraucu turp un varu paciemoties, varētu arī izdzīvot, bet labi justies – noteikti nē. Es dzirdu, kā te gailis dzied, te ir tā lauku smarža, te vairāk var izjust Latvijas vibrācijas, mieru, kāds šeit ir, kad nav jāsatraucas par dabas katastrofām,” spriež Daiga. Otra meita Cēsīs strādā par tulci, jaunākā mācās Sporta akadēmijā. “Anglijā ir arī mazbērns. Meita par atgriešanos nedomā. Vienreiz viņa bija atbraukusi rudenī, viss bija pelēcīgs. Viņa teica – mamm, paskaties, cik te viss ir drūmi un cilvēki ir bēdīgi! Viņai taisnība, ir mums grūti smaidīt. Varbūt tā ir tautas mentalitāte, kas nāk no seniem gadsimtiem, kad neesam bijuši mēs paši. Laikam tāpēc latvietim smaids un dzīves vieglums nenāk paši no sevis, esam skarbāki,” domā D. Gabrūna.

Viņa dzīvo Rucavas centrā, bet tepat netālu ir mājas un mamma. “Vasaras pavadu tur, vidē, kuru gatavoju sev mierīgākam dzīves ritmam – relaksācijas un vingrošanas lietām. Vasarā mēs tur dabā pavingrojam. Vai tas būs miera un relaksācijas centrs? Tāds projektiņš jau galvā top. Tur jau ir pirtiņa, mājiņa un dīķītis – vēl kāds mans realizēts sapnis,” stāsta Daiga.

Viņasprāt, sports noteikti var palīdzēt cilvēkam būt priecīgākam: “Mums ir divas grupiņas, vienā ir parasta vingrošana mūzikas pavadībā, bet otra ir mazliet ar citu filozofiju, ar ciguna piesitienu. Domāju, tur jau nenāks… Taču mēs esam jau divpadsmit cilvēki! Lielākā barā ir pozitīva enerģija un spēks jūtams.”

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli