Pērn Bārtas pagastā sarīkotajā sakoptāko lauku sētu konkursā pirmo vietu ieguva Gunta un Aivars Meļķi. Viņi saimnieko “Līvās”, kas jau deviņpadsmit gadu ir Meļķu ģimenes ligzda, un laika gaitā vērsuši apkārtni jauku un mājīgu. “Ne jau tamdēļ, lai izrādītos citu priekšā cenšamies, paši savā labā vien to visu darām,” viņi teica, stāstot par paveikto. Sakārtotība abiem palīdzot uzturēt savstarpējo saskaņu un vērst dzīvošanu laukos patīkamāku.

Īstenu bārtenieku tandēms

Atšķirībā no viena otra tuvākā kaimiņa Meļķi pēc Atmodas nav kļuvuši par vērienīgiem lauksaimniekiem, bet uz zemes, kas mantota no Guntas vecākiem, izveidojuši tikai pieticīgu piemājas saimniecību. Tur viņi patlaban aprūpē trīs gotiņas, izaudzē kādu gaļas bullēnu un cūciņu, bet dārzā kopj zemeņu dobes, ābelītes un bumbieres.

“Abi esam īsteni bārtenieki. Arī mūsu vecāki tādi ir. Šis ir mūsu novads, pie kura turamies,” sacīja Aivars. Bet Gunta steidzās vīru papildināt, ka abi sapazinušies vēl gados ļoti jauni, kopā apmeklējot tautisko deju kolektīvu, viņai toreiz bijis 18, bet Aivaram – tikai 16 gadu.

Gandrīz divdesmit gadi aizvadīti “Līvās”. Šī mājiņa viņiem ierādīta kopsaimniecības laikā, bet nosaukumu izraudzījušies paši.

Saimniekošana vēršas plašumā

Pirms diviem gadiem Meļķi iesaistījušies Eiropas Savienības atbalstītajā naturālo saimniecību pārstrukturizācijas programmā. “Apstāties nevar. Ir jāiet uz priekšu. Gribējās arī pamēģināt, ko vēl varam,” atzinās Gunta. Līdzdarbošanās projektā mudinot rosīties, lai attīstītu ražošanu un palielinātu apgrozījumu, tādēļ ganāmpulku esot nolemts paplašināt, šovasar izaudzējot vai iegādājoties vēl kādu piena devēju. Kaut arī novietne nav plaša, gan jau tai vietas pietikšot.

 Slaukumu, ko paši vien nespēj patērēt, agrāk nodevuši a/s “Bauskas piens”. Taču pirms kāda laika šis pārstrādes uzņēmums izputējis. Tikai pēc gara un nogurdinoša tiesāšanās procesa bārteniekiem izdevies saņemt pienākošos naudu. Tāpēc tagad viņi vienojušies sadarboties ar Tukuma uzņēmumu “Pienava”. Tas esot tāds kā kompromisa lēmums, jo ar citiem pārstrādātājiem to liedzot darīt “Līvu” nepilnīgā piena atdzesēšanas ierīce. Ja to izdosies nomainīt, nākotnē viņi, iespējams, varētu izraudzīties arī kādu citu partneri.

Meļķu ģimenes īpašumā ir arī četri hektāri meža. To Aivars apņēmies sakārtot ne sliktāk kā apkārtni pie mājas. Arī šonedēļ viņš tur vaiga sviedros strādājot, jo no mājas darbiem šajā laikā jūtas svabadāks. Mežs būšot tā bagātība, ko abi varēs atstāt bērniem un mazbērniem, bet kopšanas cirtēs izņemtie koki lieliski noder apkurei, jo līvāniete, kam plānas sienas un mūžu nokalpojuši logi, aprij ļoti daudz malkas. Bet viena autokrava malkas šoziem jau maksājot 130 latu.

Dubļi nav jābrien

Salīdzinot ar citiem kaimiņiem, Meļķu pagalms esot diezgan plašs, taču mājas atrodas tādā kā ieplakā, kur lietainākā laikā augsne kļūst mīksta un staigna. Tāpēc celiņiem atvestā grants, ko Aivars izlīdzinājis, gluži kā iejūgts zirgs velkot aiz sevis dzelzs rulli, ar laiku iegrimst zemē un nākas veidot atkal jaunu uzbērumu. Tomēr tā panākts, ka dubļi “Līvās” nav jābrien. Arī zāliens iekopts biezs kā labs akots uz meža zvēra muguras, jo tiekot appļauts vismaz vienreiz nedēļā. Skaistumam kalpo akmensdārzs un mūžzaļo krūmu stādījumi, kas sakuplojuši, ka prieks skatīties. Bet dzīvžoga aličās ligzdas katru pavasari no jauna vijot žagatas. Zinātāji apgalvo, ka šo putnu klātbūtne liecina par gaisa tīrību. Dīķītī plānots iestādīt ūdensrozes.

1989.gadā, kad Meļķi pārnākuši šeit dzīvot, te bijis pilnīgi klajš lauks, tāpēc lieliski varot redzēt, kas izdarīts. Gunta piebilda, ka sētas sakopšana nav tāds darbs, ko var vienreiz paveikt un tad sēdēt šūpuļkrēslā un priecāties. Nē, šis uzdevums esot jāveic diendienā gadiem ilgi un paralēli citiem darbiem.

Sētas uzturēšana kārtībā prasot ļoti daudz laika, jo visus darbus, kas vien stājas priekšā, nākoties paveikt pašu rokām, un naudas lieliem ieguldījumiem apkārtnes sakopšanā nav. Aizvien vēl jāpalīdz arī bērniem, kam pilsētā neklājas viegli. Dēli, strādājot celtniecībā privātfirmā, neko lielu nopelnīt nespējot.

“Tā, rau, te aizritējušas mūsu dienas, un pat tālākā ekskursijā kopā ar Guntu nav izdevies aizbraukt. Tik vien kā apciemojam dēlus Liepājā un aizbraucam uz Durbi, kur Lieģos veikalā strādā meita,” sacīja Aivars.

Kaimiņu rosība pamudina

Meļķiem esot palaimējies, jo visapkārt dzīvo čakli, rosīgi un kārtību mīloši kaimiņi. Tādi ir augkopēji Inta un Antans Vanagi, kas plašus laukus aprūpē zemnieku saimniecībā “Rukuši”. Tādi – piensaimnieki Balceri un ne mazāk neatlaidīgie Ceriņi, Čudes un Antošini.

“Bārtā cilvēki saticīgi, par otru nesūdzas. Uzticas cits citam. Taču atpalicējos atrasties arīdzan šeit nav pieņemts,” sacīja Aivars. “Tiklīdz savu zālienu neesmu laikus nopļāvis, tūlīt dzirdu pamudinājumu, ka kaimiņš mums aizsteidzies priekšā.”

Guntas dienas aizpilda vēl kāds pienākums. Neraugoties uz laika apstākļiem, katru dienu viņa pa dangainu ceļu mēro četrus kilometrus turp un atpakaļ uz “Gulbju” mājām, kur dzīvo Aivara tēvamāsa Katrīna Putika. Večiņai ir deviņdesmit divi gadi un nepieciešams gan atbalsts, gan siltas pusdienas. Protams, daudz vienkāršāk būtu, ja sirmā māmuļa pārnāktu dzīvot uz “Līvām”, bet viņa gribot dzīvot tikai savos “Gulbjos”, no kurienes savulaik ar varu aizvesta uz Sibīriju, kur pēc septiņiem gadiem atgriezusies un visu pārējo dzīvi aizvadījusi. Bet vai tad viņa tāda vienīgā? Tā daudzi cilvēki saaug ar savu novadu. Un nav pasaulē spēka, kas tos varētu šķirt.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

“Arī internetu mums tagad ir pievilkuši, jāsāk šo priekšrocību izmantot,” apstaigājot dārzu, vīram Aivaram sacīja Gunta Meļķe.