liepajniekiem.lv
Desmitiem gadu pienkopībā
Ivars ir tā saucamais Breša zemnieks – kopš 1989. gada 20. oktobra. Saimniecību nosaucis par “Sakariem” – tāpat, kāds ir māju vārds.
Veca, liela ēka, kurā sāka dzīvot jau viņa vectēvs ar vecomāti, kad atnāca no Latgales. Tur Ivars uzauga un pēc gadiem pārveda sievu.
Daiga ir kazdandzniece, lauku darbos kopš bērna kājas, bet tagad smej, ka toreiz īsti nav apzinājusies, ko nozīmē Breša zemnieks.
Kad ģimene sāka dzīvot “Sakaros”, māja nebija remontēta. Tās vienā galā turēja lopus, jo atsevišķas kūts tad nebija. Tur arī ar trim govīm sākās viņu ganāmpulks. Šobrīd tajā 50 slaucamas govis un teles.
“90. gadi bija fiziski grūti, bet atkal citādāk – vieglāki, arī bija vairāk spēka,”
vērtē Daiga.
“Šodien liela birokrātija. Taču mēs daudz par to nedomājam, dzīvojam, kā mākam,” piebilst Ivars.
Viņi sāka saimniekot 37 hektāros. Māja bija, bet zemi visapkārt dabūja izpirkt. Vēlāk piepirka klāt, un šobrīd kopā ar mežu ir ap 80 hektāriem.
10–15 hektāros audzē graudaugus, cik govīm vajag, pārējā platībā – zālājs.
“Šogad pirmais gads, kad pašiem nebija graudu, dabūjām nopirkt. Auzas ietinām plēvē, lai būtu govīm barība ziemai, jo zāle karstumā neizauga. Rudenī gan atspēkojās, bet kas to vasarā zināja, ka tā būs?” Ivars atceras neganto sezonu.
Problēmas ar “Elpu”
Pienu Beļajevi pārdod uzņēmumam “Latvijas piens”, bet tikai kopš tā laika, kad Kazdangas “Elpa” bankrotēja.
“Esmu patriots, tāpēc visus gadus nodevām pienu vietējam uzņēmumam. Palikām pie viņiem līdz pašām beigām, kaut arī cilvēki brīdināja, ka labi nebūs.
Tā arī notika,” Ivars atceras.
Kur tie gadi, kad nodeva pienu agrākajai Aizputes sausā vājpiena rūpnīcai. Kad to likvidēja, tur palika neizmaksāta nauda, taču iedeva produkciju – sviestu. Radinieks Rīgā to iztirgoja, tā kaut kādu naudu atguva.
“Bet tagad, kad pērn nogāja pa burbuli “Elpa”, mēs palikām zaudētāji.
Līdz ar uzņēmumu aizgāja arī mūsu 35 tūkstoši eiro, ko nebijām izņēmuši,”
atklāj Daiga.
Ivars gan rēķina, ka ar 60 centiem, ko “Latvijas piens” pusgadu maksāja par piena litru, zaudētā summa atnākusi atpakaļ; “Elpā” būtu saņēmuši 28 centus.
“Tā es sevi mierinu, bet… cūcīgi izrīkojās, līdz pēdējam neteica, ka uzņēmumam beigas,” viņam palicis rūgtums.
Labi, ka “Latvijas piens” agrāk nepaguris centās saimniecību pārvilināt pie sevis un bija saglabājies neatlaidīgā darbinieka telefona numurs.
Kad no “Elpas” šofera uzzināja, ka nākamajā rītā viņš pēc piena vairs neatbrauks, bija šoks, bet arī steidzami jāatrisina problēma. Kur lai liek divu dienu slaukumu?! Tad atcerējās “Latvijas pienu”, tas ugunsgrēku nodzēsa.
“Mēs nekad neesam rēķinājuši, cik naudas būtu saņēmuši, ja pienu nodotu nevis “Elpai”, bet citam uzņēmumam, kas maksāja vairāk. Nešķita tik svarīgi. Redzējām, ka daudzi, kuri mainījuši iepircējus, kaut kur galu galā atdūrušies; leiputrija nepastāv,” prāto Daiga.
“Mums nav biznesa vēriena, vienkārši dzīvojam savā gaitā.”
Visas septiņas – darbdienas
Dienas gaitas Ivaram un Daigai sākas piecos no rīta. Pieceļas, tad – uz kūti. Divās stundās pa abiem darbus izdara, pēc tam līdz pēcpusdienai – ko nu kurš.
Daigai patīk lasīt grāmatas, vasarā, protams, – dārzs. Ivars nododas vīriešu rokdarbiem – taisa, izgatavo, remontē. Ja kas jākārto pilsētā, tad sēžas automašīnā un brauc, bet jārēķinās, ka jābūt laikus atpakaļ, jo otrreiz jāiet kopt un slaukt.
Saimnieks vakarā ap astoņiem iet pie lopiem vēl trešoreiz sasviest silēs izkritušo barību un satīrīt. Tā dienu no dienas.
“Tāds mūsu dzīvesveids, ko citu varu pateikt,”
Daiga pasmaida.
Darbos ar traktortehniku palīdz Ivara brālis, kas dzīvo “Sakaros”, palaikam – dēls Viesturs, bet strādnieku saimniecībā nekad nav bijis, pat ne ražas vākšanas laikā.
Ja nu netiek galā saviem spēkiem, tad Ivars pasauc talkā brāļus. Tā viņi pagājušogad savām rokām uzbūvēja šķūni.
Zemnieki ir ņēmuši kredītus, lai iegādātos traktortehniku, piena vadu, baseinu. Taču, kopš ieviesa eiro, nolēma, ka iztiks ar to, kas ir, jo nauda kļuva dārgāka.
“Es redzu tālus plānus un panākšu cerēto, vienalga, ir nauda vai tās nav,”
Ivars apņēmīgs.
Ieceru daudz, to skaitā – pabeigt izbūvēt bēniņus. Izremontētajā daļā ir zāle, tur var sportot, dejot, klāt viesību galdu, bet otra puse stāv neaiztikta.
“Mēs māju sakārtojam tikai pa solītim, tāpat iekārtojam apkārtni,” atklāj Daiga. Mājai uzklāts jauns jumts, ir uzcelta pirts, atjaunota klēts, uzbūvēts šķūnis.
Vasarā “Sakarus” ieskauj puķu dobes, un pāri visam – no nogāšanas pasargāta stārķa ligzda betona staba galā.
Bērni atgriežas
Daigai un Ivaram ir divi bērni – Viesturs un Dace –, trīs mazbērni. Viesturs ar ģimeni dzīvo Kazdangas pagastā, Daigas mammas mājās, audzē gaļas liellopus.
Arī bullēni, kas piedzimuši vecāku kūtī, nonāk pie Viestura.
“Viņš nekad nav gribējis aiziet no šejienes, patīk saimniekot, darboties. Jau no mazotnes brauca ar traktoru un kombainu, par visu viņam interese.
Kazdangas tehnikumā pabeidza automehāniķus, tad Kandavas tehnikumā – lauksaimniekus,” Daiga stāsta par dēlu.
Kad Viesturs apprecējās, jaunie gribēja dzīvot atsevišķi un tad ar Daigas mammu apmainījās dzīvesvietām. Pie viņas mājām arī zeme, to nu apsaimnieko mazdēls.
Savukārt ome pārcēlās uz “Sakariem” un tagad gādā par mājas saimes ēdināšanu.
Viesturam trīs bērni – viens bērndārznieks, divi skolēni. Daiga rēķina: “Ceturtā paaudze mācās Kazdangas skolā. Ivara māte un tēvs, viņš pats, mūsu bērni, tagad – Emīls un Elīza.”
Dace apprecējās, dzīvo Liepājā, pabeigusi Liepājas Universitāti, strādā Finanšu ministrijā.
“Viņa visu laiku tāda bijusi – kā sestdiena, svētdiena, tā šurp uz “Sakariem”.
Nekad nestāv mierā, ir mērķtiecīga, stingru raksturu,”
Daiga saka par meitu.
“Viņa aizgāja mācīties uz Aizputes vidusskolu, iepazinās ar meiteni, abas sadraudzējās, pēc tam Viesturs ar viņas draudzeni apprecējās. Tā viņas kļuva radinieces.”
Vecāki bērnus ne ierobežoja izvēlē, ne arī virzīja. Katram savi talanti – Viesturs prasmīgs kokamatnieks, izgatavo kvalitatīvas rotaļlietas, bet Dace ir mākslinieciska, glezno.
Katram aizvijies savs dzīves ceļš no “Sakaru” uzkalna, taču abi arī ved atpakaļ. Turp ne tikai brauc Dace un Viesturs ar savām ģimenēm un draugi uz pirti, bet arī notiek Ivara radu saieti. Vietas diezgan – plašs ārs, mājā padsmit telpu, pa kurām dzīvoties. Taču svarīgāk, ka saimniekiem plaša sirds.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
