liepajniekiem.lv
Aizrāvās, nejauši pamudināta
Kazdangā deķu adīšana norisinās no pērnā gada jūnija līdz šā gada aprīlim. Tur īstenotā projekta ideja dzimusi, iepazīstoties ar Kazdangas tehnikuma latviešu valodas un literatūras skolotāja Jāņa Kolna veiktajiem laikapstākļu pierakstiem.
Skolotājs tos cītīgi pierakstījis no 1991. līdz 2014. gadam, un Kazdangas muzeja vadītāja Solvita Janvāre izdomāja, ka pierakstus varētu pārvērst mākslas darbos un katram gadam izveidot vienu laikapstākļu deķi.
“Mēs piesaistījām vietējo biedrību “Kodols” un sadarbībā ar to savu ideju varējām īstenot, jo
vienam deķim vajadzīgs aptuveni kilograms dzijas,”
par to, kā ar projektu veicas, pastāsta S. Janvāre.
Pārsvarā viens cilvēks tamborēja vai adīja vienu deķi. Kopā to ir divdesmit trīs, un top vēl divdesmit ceturtais, kas ir kopadīšanas deķis.
Piedalīties varēja jebkurš, kuram bija interese.
“Uzrunājām cilvēkus, kas būtu gatavi iesaistīties šai projektā, un katrs varēja izvēlēties sev vēlamu gadu, kas ar kaut ko asociējās,” pastāsta muzeja vadītāja.
Tāpat interesenti varēja izvēlēties savu krāsu paleti un tehniku, kurā adīt vai tamborēt. Tā, piemēram, Kristai Jostmanei-Lēvitai deķis ir pirmais šāda veida roku darbs.
Deķi viņa darinājusi apmēram mēnesi, adot katru dienu.
Projektā viņa iesaistījās pavisam nejauši – sākumā adījusi tikai kopadīšanas segu, jo atradās telpā, kur viņa gāja pēc krēsliem. Tagad K. Jostmane-Lēvita turpina rokdarbus un ada tautiskos cimdus.
S. Janvāre deķi netamborēja katru dienu, bet gan “pa bišķiņam” pēc iespējām un sajūtām. Viņa stāsta, ka “pievienoto vērtību sapratīs tikai rokdarbnieki”.
Nu Kazdangā plānota deķu izstāde ar izveidotajiem 24 gatavajiem laikapstākļu deķiem. “Ja nekas neaizies šķērsām, tad izstādes atklāšana būs 13. maijā Muzeju naktī,” viņa pastāsta.
Atmiņas ir katrā uztamborētajā rindiņā
Baiba Rosvalde no Liepājas ideju par laikapstākļu deķi pamanīja internetā un realizēja, pielāgojot to savām vēlmēm.
Viņa stāsta, ka katru dienu nav sanācis tamborēt vienu laikapstākļu rindiņu. “Piedaloties dziesmu svētkos, es deķi neņēmu līdzi,” stāsta autore.
Tādos gadījumos B. Rosvalde kalendārā pierakstīja katras dienas temperatūru.
“Atbraukusi mājās, pa sestdienām, svētdienām mudīgi tamborēju,”
pieredzē dalās B. Rosvalde.
Sākumā gājis ilgāk, bet, kad “piešāvusi roku”, vienas rindas tamborēšana aizņēmusi aptuveni 20–25 minūtes.
“Tik liela mēroga tamborēšanas darbs šis man ir pirmais, bet tamborēt man patīk,” atklāj rokdarbniece.
Viņas deķa garums ir vairāk nekā divi metri un platums – metrs un divdesmit centimetri.
Dzijas veidam neesot bijusi nozīme – ņēmusi to, kas bija pieejams. Krāsas gan ir sadalītas. Piemēram, bordo reprezentē viskarstāko temperatūras amplitūdu.
Norādot uz bordo krāsas rindiņu, Baiba stāsta, ka labi atceras to dienu. “Tā jūnijā bija ļoti karsta diena, kad bija 32 grādu temperatūra,” atklāj rokdarbniece.
Segā bija vairākas bordo krāsas rindiņas, tāpēc B. Rosvalde paskaidro, ka tobrīd atradās Grieķijā, kur visu laiku bija vairāk nekā 30 grādu karstums.
Par savu darbu viņa saka, ka “es deķī ietamborēju atmiņas un gandrīz pēc katras rindiņas tās varu noskaitīt”.
Gatavo laikapstākļu deķi B. Rosvalde turēšot mājās, iespējams, pārsegs pār gultu. “Kad vēl nebija sākusies apkure, mēs līdām sildīties zem pustamborēta deķa,” atzīstas rokdarbniece.
Viņai ir liela pieredze, ir arī pašas tamborēts apģērbs. “Man ir daudz džemperu satamborēti, es arī adu, piemēram, tautiskās zeķes,” viņa atklāj.
Pirmais tapa Latvijas simtgadei
Arī Elīna Horna no Pāvilostas jau 2018. gadā uztamborēja savu laika deķi.
“Latvijas simtgadē biedrība “Smiltenes pūra lāde” sociālajā medijā “Facebook” ikvienu rokdarbnieci aicināja tamborēt laikapstākļu deķus,” kur radusies šāda iecere, paskaidro pāvilostniece.
“Tad es domāju – kāpēc ne?” saka rokdarbniece.
“Katru dienu ap pulksten vieniem diviem skatījos Pāvilostas temperatūru “Meteo” lietotnē un pierakstīju. Katrai temperatūras amplitūdai atbilda manis izvēlēta krāsa. Balts, protams, ziema, sniegs. Arī tumšie, zilie toņi bija ziemā. Uz pavasari – zaļš, dzeltens. Vasarā košāks – sarkans. Kaut kā loģiski salikās,” krāsu izvēli skaidro Elīna.
Misēkļi, tamborējot segu, neesot bijuši. Tikai uz beigām, kad aptrūkās dzijas un bija jāpiemeklē attiecīgie toņi, nācies improvizēt.
E. Hornas rokdarbs lietots par gultas pārklāju. “Šāds deķis man bija pirmais, bet vispār es esmu tamborējusi vairākas segas – gan kā dāvanas radiem un draugiem, gan arī savai meitai,” norāda E. Horna.
Viņai bija plāns 2023. gadā uztamborēt vēl vienu deķi, lai salīdzinātu laikapstākļus abos gados. “Noslinkoju, bet grādus pierakstu visu laiku. Kādreiz, ja uznāks luste, tad var uztaisīt,” atklāj pāvilostniece.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
