Latvijas šķirnes ērzelis Amadejs no dunduriem slēpjas telpās, taču pēc ciemiņu uzmanības iznāk ābeļdārzā. Ganībās kopā ar mammu Katalīnu un vēl trim ķēvēm spriņģo trīs mēnešus vecā Astorija. Viņa ir pirmais kumeļš, kas iegūts no Amadeja – Latvijas šķirnes zirgu visvecākās līnijas turpinātāja. Sešgadīgais dūkanais skaistulis pagājušajā gadā sertificēts vaislai un Lailas Kronbergas saimniecībā Pērbonē, Kalvenes pagastā, labprāt satiktu arī citas zirgu meitenes. “Audzēšana un ciltsdarbs man vienmēr patikuši vairāk nekā sports,” saka Laila.

Katalīna ir Latvijas šķirnes genofonda ķēve. Tai ir trīspadsmit gadu, bet pirms Astorijas ir tikai viena meita, bijušas problēmas ar kumeļu laišanu pasaulē. Tiklīdz Lailas īpašumā nonācis Amadejs, problēma atrisinājusies. Katalīna jau ir Astītes brālīša vai māsiņas gaidībās. “Vajadzētu ērzelīti, lai Ammona līnija turpinātos,” spriež L. Kronberga. Šī ir Latvijas nacionālā lepnuma – braucamo zirgu šķirnes visvecākā līnija, kas aizsākusies no Ulmaņlaikos Latvijā ievestā Oldenburgas šķirnes ērzeļa Ammona, taču šai līnijai ir ārkārtīgi maz turpinātāju. Katrs iegūtais kumeļš tāpēc ir ļoti vērtīgs.

“Nav mērķtiecības Latvijas braucamo zirgu tipa saglabāšanai. Liela daļa audzētāju tur genofonda ķēves tikai subsīdiju dēļ. Kumeļš reizi piecos gados, bet nauda nāk katru gadu. Tādā veidā mērķtiecīgs šķirnes atjaunošanas darbs nesanāk,” saka L. Kronberga. 

Laila labprāt izvērstu Latvijas zirgu audzēšanu. Lai pārbaudītu ērzeli, tam ir jābūt daudz iespējām radīt kumeļus, lai redzētu, ko ērzelis nodod tālāk un ko nedod. “Varētu lecināt arī trīsgadīgo šķirnes ķēvi Sidrabskaņu. Taču viss atduras pret to, ka tos kumeļus jau nav kur likt, tirgus ir mazs,” viņa norāda. Zirgus L. Kronberga nekad neesot saistījusi ar biznesu. Pamatnodarbošanās nelielajā saimniecībā ir piena govis, roku darba ir daudz, un zirgiem neatliek tik daudz laika, cik gribētos. “Vīrs bija tālbraucējs, bet nokāpa no mašīnas. Holšteinas govis mums ir mantojumā, ļoti kaprīzas. Negribētu, bet nauda ir vajadzīga. Zirgi man ir saldais ēdiens – cik paliek laika un spēka. Bērni par zirgiem neinteresējas,” pastāsta Laila.

Zirgu mīlestība viņai sākusies no bērna kājas. “Mamma bija vetfeldšere. Tie bija 70. gadi, bērnudārzu jau nebija, mamma vilka mani līdzi visur. Katrā fermā zirgs bija, ar ko sūdus veda. Mamma darīja savu darbu, bet es savos divos trijos gados biju pie zirga,” atceras Laila. Apguvusi zirgkopības programmu profesionālajā skolā Apguldē un pabeigusi LLU Lauksaimniecības fakultāti agronoma specialitātē. Liela daļa dzīves, 14 gadi nostrādāti Tērvetes zirgaudzētavā. Bijusi doma pakrāt pieredzi un kādreiz atgriezties mājās. “Tad tie vecīši palika veci. Radās darba iespēja zoodārza filiālē “Cīruļos”. Tā no 2005. gada esmu te. Iestājos bezdarbniekos, tā man bija problēma – kā es tā, vesels cilvēks? Nolauzu sevi. Tur bija iespēja rakstīt biznesa plānu, uzrakstīju par maču vietu, uz papīra izsapņoju un laidu dzīvē. Par savu naudu jau es to nebūtu varējusi,” viņa saka.

Trase pašu rokām ierīkota, un piecus gadus pie Lailas notika sacensības pajūgu braucējiem. Viņa iekārtojusi trīs skaistus fotoalbumus, trešais palicis pustukšs. “Sākumā viss bija baigi forši, visa viena liela pajūgu braucēju ģimene. Nu tik ies un nu tik darīs. Es to jautājumu paņēmu nopietni. Izrādās, nevajadzēja… Tad, kad ir jādara nopietni, tad jau atbirst. Tagad es aprobežojos ar to, ka braucu uz tām sacensībām, kur mani aicina tiesāt, un uz semināriem par pajūgu braukšanu. Esmu nolēmusi arī, ka pati pabraukāšu, esmu sapratusi, ka priekš citiem nevajag tik daudz censties,” viņa stāsta. Pajūgu braukšanai Latvijā esot savs neliels stabilu interesentu pulciņš, taču process nenotiek tik aktīvi, kā pirms gadiem desmit, kad šis sporta veids valstī aizsākās.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 18.jūlija numurā.

#kvards-20190718-06#