Jau 12 reižu, nevienu gadu neizlaižot, uz Vērgales Kultūras nama skatuves skanējis “Vērgales sniegpulkstenītis”. Tas ir sarīkojums, kuram citur rajonā grūti atrast līdzīgu – uz skatuves kāpj visi, kas vien vēlas dziedāt, un dara to, pat zinot, ka vietas beigās nemaz nedalīs. Un nemainīgā skatītāju atsaucība rāda, ka “Sniegpulkstenīti” vajag gan dziedātājiem, gan klausītājiem. Piektdienas, 14.marta, pievakarē divu stundu laikā izskanēja vairāk nekā 30 dažādi priekšnesumi, pastāstīja sarīkojuma krustmāte, Vērgales pamatskolas skolotāja un direktora vietniece audzināšanas darbā Mirdza Sīpola.

Gan latviešu, gan angļu valodā dziesmas pēc pilnīgi brīvas izvēles dziedāja gan bērndārznieki, gan skolēni, gan senioru ansamblis “Vakarvējš”. “Vērgales sniegpulkstenīša” afišās gadu no gada rakstīts, ka piedalīties var visi “no 1 līdz 101 gada vecumam”, bet diemžēl pēdējos gados izkritis tieši vecuma posms pa vidu starp pamatskolēniem un senioriem. Šogad šo robu atkal bija izdevies nedaudz aizpildīt, kad klausītājus un skatītājus aizkustinājusi Rūtas Ozolas un viņas mammas Sandras kopīgi dziedātā dziesma “Upe”.

Šis “Sniegpulkstenītis” bija īpašs arī ar to, ka faktiski pirmoreiz izskanējusi oriģināldziesma. Vērgales pamatskolas absolventes, tagad RTU Liepājas Profesionālās vidusskolas audzēknes Elīza Jegoruškina un Aija Bēliņa savu kopīgi radīto “Dziesmiņu par pavasari” pirmo reizi sadūšojušās publiski atskaņot tieši šajā sarīkojumā.

“Un mums ir pašiem savs Sergejs Jēgers!” priecājās M.Sīpola. Tas, kā Vērgales skolnieks Miks Freimanis nodziedājis “Mežrozīti”, bijis patiesi patīkams pārsteigums. No katras pamatskolas klases bija sagatavots vismaz viens priekšnesums. Tajos – gan solo numuri, gan dueti un ansambļi, gan azartiskas dejas un ēnu teātris.

“Tas bija ļoti skaisti, man patika pilnīgi visi priekšnesumi,” “Kurzemes Vārdam” pārliecināti pauda Vērgales pamatskolas direktors Gints Juriks. Viņš saka lielu paldies M.Sīpolai, mūzikas skolotājai Maritai Kalējai, kā arī Vērgales puses mūziķim Aldim Briljonokam par sarīkojuma apskaņojumu. Taču viņš uzsver, ka nekas no dzirdētā un redzētā nebūtu iespējams bez pamatīga pašu dziedātāju darba.

“”Sniegpulkstenītim” ir jāturpinās vēl daudzus gadus, un es varu pilnīgi droši apgalvot: skola to atbalstīs par visiem simt procentiem,” sacīja G.Juriks. Galvenais, ko šādos pasākumos iegūst, ir skatuves skola un drosme turpināt. Tāpēc, uzskata direktors, ir jābūt iespējai uz skatuves kāpt arī tiem, kas to ļoti grib, bet vēl īsti neprot. “Jo ne vienmēr tas perfektais izpildījums ir pats būtiskākais,” viņš piebilda.

Koncertu esot noskatījušies arī kaimiņpagastu skolu skolotāji, un atzinuši, ka pie viņiem gan nekas tāds nenotiekot.

Vēl pirms dažiem gadiem “Vērgales sniegpulkstenītis” bija konkurss, kurā dalīja vietas. Kad no šīs sistēmas atteicās, palika vēl skatītāju simpātiju balva. Bet pašus pēdējos gadus tas pārvērties par sarīkojumu, kur vienkārši dod un saņem prieku. Un arī bez sacensības gara Kultūras nama zāle allaž ir pilna. “Man liekas, “Sniegpulkstenītis” aizvien ir tik populārs tāpēc, ka tā ir vienīgā reize, kad neviens ne uz ko netiek piespiests, netiek ierobežots,” domā M.Sīpola. “Brīvība – tas daudz ko dod.” Un tas atmaksājas, viņa ir pārliecināta. Jo, kaut arī skolotāji bērniem, protams, palīdzējuši, lielāko daļu darba viņi veikuši paši. Katru gadu pamatskolēni skolotājas Ārijas Poriņas vadībā arī paši noformē “Vērgales sniegpulkstenīša” skatuvi.

Kā jau tas dziedāšanas un citādos kultūras pasākumos Vērgalē pieņemts, vakars beidzās ar pašu vērgalnieku Noras Kurmes un Aivara Gravas radīto pagasta himnu “Vērgalei”, ko Elīzas Jegoruškinas ģitāras pavadībā dziedāja ne tikai koncerta dalībnieki, bet arī visi zālē sēdošie.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Foto – Iveta Vanaga

Aijas Bēliņas (no kreisās) un Elīzas Jegoruškinas “Dziesmiņa par pavasari” klausītājiem ļoti patika.