Futbola klubs “Nīca” piektdien pirmo reizi rīkoja futbola dienu. Uz to īpaši tika aicinātas meitenes, jo nīcenieku plānos ir izveidot komandu un piedalīties sacensībās. Visspilgtākais apliecinājums tam, ko var sasniegt meitene no Nīcas, kura 1. klasē sākusi dzenāt bumbu, ir Latvijas valstsvienības spēlētāja Karlīna Miksone. “Jebkura no jums to var, tikai jāuzstāda mērķis!” sacīja Karlīna. Meitenes vispirms uzklausīja viņas pieredzi, saņēma krekliņus ar uzrakstu “Futbola diena ar Karlīnu Nīcā”, bet pēc tam piedalījās treniņā kopā ar Latvijas futbola supermeiteni.

Sarkanās getras

Nīcas sporta centra vadītājs Ingars Kalējs sauc Karlīnu par Nīcas kluba godu un lepnumu: “Nezinu, kad vēl būs tāda situācija, ka mūsu mazā kluba pārstāve būs Latvijas izlasē! Viņa brauc uz mačiem un gūst vārtus. To visu viņa ir sasniegusi septiņpadsmit gadu vecumā.” I. Kalējs uzskata, ka patlaban meitenēm ir daudz vairāk iespēju nekā tad, kad trenēties sāka Karlīna.

Uzrunājot Nīcas sporta hallē sanākušās interesentes, K. Miksone saka: “Es, tāpat kā jūs, esmu parasts cilvēks, tikai nodarbojos ar futbolu jau desmito gadu.” Mācoties 1. klasē, mazā Karlīna nāca uz Nīcas stadionu uzsist bumbu ar puišiem. Sākusi vecākiem čīkstēt, ka grib spēlēt futbolu. Tētis atrada viņai Liepājā komandu, taču bija jāspēlē kopā ar vecākām meitenēm.

“Atceros spilgtu momentu, ka tētis man bija nopircis sarkanas futbola getras. Tās es vilku katru treniņu, kamēr palika cauras un par mazu. Pirmie gadi bija traki. Es gribu, lai jūs saprotat, ka nekas nenāk uzreiz. Viss iet caur grūtu darbu, treniņiem. Pirmajā gadā mēs zaudējām visas spēles, neguvām nevienus vārtus. Pēc pāris gadiem mainījās treneris. Latvijas čempionātā ieguvām trešo vietu. Tā bija pirmā visforšākā medaļa, jo bija liela un smaga. Pēc gada jau mēs bijām Latvijas čempiones. Kas var būt labāk kā pacelt kausu virs galvas! Bet nedrīkst uz spēli doties ar domu, ka mēs jau atkal būsim čempioni. Ikreiz ir jāiet un jācīnās, vienalga, kāds ir pretinieks,” zina Karlīna.

Aizraujošais brīdis

Vecuma starpības dēļ komandā iestājies lūzums. Karlīna gāja uz treniņiem, bet uz spēlēm nevarēja braukt. Kādu laiku viņa Nīcā spēlēja basketbolu. Tomēr tā nebija tā spēle, ko meitene vēlējās. Futbols bija dziļi sirdī. “Turpināju savu futbola karjeru Nīcas komandā. Protams, pie zēniem,” stāsta futboliste. Ja nevar nokomplektēt komandu, līdz 13 gadu vecumam meitenes oficiālās spēlēs var startēt kopā ar puišiem. “Spēlēt ar čaļiem ir daudz foršāk. Viņiem ir pavisam citi ātrumi, viņi ir agresīvāki, fiziski spēcīgāki, bumbas tehnika viņiem ir labāka. Es jutu, ka man vairs nav robežu. Ja spēlē nāk meitene pretī – man tas ir tas pats čalis, ir jāiet un jācīnās.” Mazajām Nīcas meitenēm viņa iesaka turpināt trenēties un spēlēt ar puikām, kamēr vien to var.

Izrādās, Karlīna nemaz nezināja, kāpēc viņu 14 gadu vecumā uzaicināja uz Latvijas U15 izlasi. Tikšanās laikā to atklāj I. Kalējs: “Mūsu klubā bija akreditācija. Kungi no Latvijas Futbola federācijas ienāca Nīcas vidusskolas sporta zālē tieši tajā brīdī, kad Karlīna spēlēja ar dažiem puišiem. Dainis Kazakevičs (Latvijas Futbola federācijas sporta direktors – L. K.) man prasa – kas tā par meiteni? Viņš apsolīja dot ziņu par Karlīnu izlases trenerim.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 3. oktobra numurā. 

#kvards-20171003-06#