Lielāka brīvība un radošāka pieeja

Šuķenes “Šuķi” kā bioloģiskā saimniecība izveidota 1992. gadā. Lai arī visus gadus kopā strādāts plecu pie pleca, 2011. gadā Laima oficiāli pārņēma saimniecību no sava tēva. Šobrīd Veidemaņu ganāmpulkā ir ap 90 lopu. “Lielākais bars tagad ir tālāk no mājām, mazākais ganās māju tuvumā,” pastāsta Laima. “Gaļas liellopi ir mūsu saimniecības pamats. Lopi prasa lielu noņemšanos,” viņa atzīst.

Dzintars vēl piebilst: “Viegli neiet, bet lopi ir mūsu sirdslieta.” Lopi ganās brīvā dabā praktiski visu gadu, vēsākā laikā tie pat jūtas labāk nekā vasarā. “Šuķu” saimnieki lopus pārdod liellopu izsolēs.

“Ko citu mēs darīsim? Mums neder sēdošs, vienmuļš darbs. Te varam radoši pieiet – ko vēlies, to dari,” teic Laima.

“Ko pilsētā pēc darba darīt? Sēdēt četrās sienās, blenzt telefonā un datorā? Mums te darbs aizstāj sporta zāli, var arī ko garīgāku padarīt, kaut vai pa mežu pastaigāt!” papildina Dzintars.

“Mēs, protams, apmeklējam arī pasākumus pilsētā. Taču pa priekšu jāpabeidz darbs uz lauka vai pie lopiem,” vīra teiktajam piebalso Laima.

Viņa pastāsta, ka daudzi cilvēki brīnās, cik daudz saimniecību ir bijušajā Rucavas novadā, kurā ietilpa arī Dunikas pagasts. To 1919. gadā, apvienojot Rucavas, Bārtas un Nīcas pagasta 13 ciemus, izveidojuši tieši zemnieki, kuru mērķis bija attīstīt lauksaimniecību. “Pārsvarā saimniecības ir nelielas – visapkārt ir daudz mežu un tikai mazi zemes pleķīši,” saka Laima.

Ar graudkopību “Šuķos” nodarbojas vien pašu vajadzībām. “Audzējam tikai savu lopu barībai,” skaidro saimniece. “No lopu audzētājiem dzird, ka likvidēs lopus, jo grib pāriet uz graudiem. Žēl, ka samazinās lopaudzētāju saimniecības.”

Saimnieki norāda, ka jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā lopkopība ir atbalstīta nozare, un cer, ka tā būs arī turpmāk. “Darbs ar lopiem ir daudz smagāks un laikietilpīgāks. Apstrādājot laukus vai mežus, mūsuprāt, vajag mazāk tehnikas un ieguldījumu pretēji lopkopībai. Pie lopiem ir jāiet katru dienu, jāaprauga regulāri, jāseko līdzi lopu veselībai, dzemdībām, siens jāgatavo, kūtij jābūt kārtībā,” uzskaita saimniece.

Jābūt stabilam noietam

Ābolu un ķiploku audzēšana Veidemaņiem ir vairāk kā vaļasprieks, tomēr dod arī papildu ienākumus, jo ar vienu saimniekošanas virzienu ir par maz. Ar āboliem un ķiplokiem viņi piedalās lielākos un mazākos tirgos. Pandēmijas laiks gan ieviesis savas korekcijas, jo tirgi nenotika, tad veduši pasūtītājiem klāt, gaidījuši klientus mājās.

Diezgan daudz Veidemaņu audzēto labumu paņemot vietējie ļaudis, kuri palikuši vieni, nav tehnikas vai nav spēka zemes pleķīti apstrādāt.

Veidemaņi ir arī diezgan skeptiski par tirgu norisi kovida izplatības dēļ šajā rudens un ziemas sezonā. “Pirmajā pandēmijas gadā labi gāja ar kartupeļiem un ķiplokiem, taču tad attapās, ka makaronus, griķus un citu ir vieglāk nopirkt, līdz ar to kartupeļus vispār ēd mazāk. Vajag ātri, ērti un izdevīgi. Kartupeli 10 minūtēs nepagatavosi,” norāda Laima.

Bet kā ar āboliem, ko dēvē par vietējo izaudzētu našķi? “Tā ir, kā ir, ar tiem āboliem,” teic Dzintars.

“Kaut esam bioloģiskā saimniecība, neliekam nekādas supercenas. Nolaižam zemāk, lai cilvēki ņem, lai viņiem ir veselība!” uzsver saimniece.

“Ar āboliem šogad ir tik bēdīgi, ka nemaz netīk skatīties uz savu skaisto dārzu,” saka Laima. “Parasti bija jāliek stutes, lai zari nelūztu. Te viss bija pilns ar lieliem āboliem,” viņa salīdzina.

Pie vainas lielākoties bijis sausums. “Auglis nedabū mitrumu, mazs nokrīt zemē. Šogad kā zirņi bira. Pilni koki ar ziediem un augļiem bija,” stāsta saimnieks. “Otrs iemesls – neesam zinātnieki, bet zinām, ka pavasarī, ja nav silts, neizlido bites, un nav tā, kā vajadzētu, apputeksnēti ziedi,” zina teikt Laima. “Un bišu paliek arvien mazāk,” piebilst Dzintars.

Nedaudz pilnākas ābeles ir ar rudens šķirņu āboliem. “Šis jaunais dārzs stādīts, kad dēls bija mazs. Pirmajām ābeļu rindām ir kādi 30 gadi, tad stādījām uz priekšu, pa vidu ir ogulāju krūmi. Nolēmām, ka jāapstājas. Audzēt jau var, bet jādomā, kur liks, stabilam noietam jābūt. Ja šogad atkal būs situācija, ka tirgus vienā brīdi neļauj, tad varbūt tas nemaz nav tik slikti,” pamato Laima.

Tāpat ir ar ķiploku audzēšanu, ko jaunie lauksaimnieki uzskata par ienesīgu nozari, priecājoties par ķiploku augstajām cenām. “Ķiploku audzētāju forumā kāds uzrakstīja labu komentāru. Vieni saka, ka vajag augstas cenas, par velti nedrīkst atdot. Komentārs bija: “Tie, kam būs dārgie ķiploki, ēdīs ziemā ķiplokus. Kas palaidīs cenu zemāk, ēdīs kotletes.” Jo tiem būs nauda,” smaidot stāsta audzētāja.

“Varu teikt, ka esam beidzot iemācījušies audzēt. Jārēķinās, ka ķiplokiem ir arī slimības, tie pūst, ir jārušina, tāpat daudz darba. Tas nav tā: iemet daiviņu zemē, un būs tev baigā raža,” norāda Dzintars, piebilstot, ka ķiplokus stāda tāpat kā kartupeļus – ar pielāgotu stādāmo mašīnu un vagās. “Šogad karstums pabojāja, pacepās zemē 30 grādos,” vērtē Laima.

Interesē arī dēliem

Veidemaņiem ir prieks, ka lauksaimniecībai un tieši lopkopībai pievērsies arī dēls ar ģimeni. “Viņam ir sava saimniecība, dzīvojam blakus, bet strādāsim kopā. Nebūs tā, ka vecākiem vien ir saimniecība, pats veido savējo. Mūsu telītes ir viņa saimniecības aizsākums,” priecājas Laima.

Abi dēli absolvējuši Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu, abi ir automehāniķi. “Bērni ir izmēģinājuši daudz ko, bet tomēr ir interese par saimniecību. Otrs dēls pagaidām pieredzi gūst pilsētā.

Viņi mums ir milzīgi palīgi tehnikas jautājumos: cepuri nost! No darba nebaidās. Tas ir mūsu turpinājums – tad ir vērts, ko darīt, audzēt, gādāt tehniku, ja zini, ka būs kas palīdz!” pauž lauksaimniece.

“Pilsēta dēlus īpaši nesaista. Ir labi, ka tehniku varam remontēt paši, mums servisu meklēt nevajag, jo pašiem savi meistari,” norāda Dzintars. Vecāki domā, ka bērniem interese par lauku dzīvi un darbu saglabājusies tāpēc, ka viņi ļāvuši atvasēm izmēģināt dažādus darbus pašiem arī ārpus saimniecības un mājām.