Pansionātos Ziemassvētki ir citādi. Lai arī darbinieki visiem spēkiem rūpējas par noskaņas radīšanu, īstā svētku izjūta slēpjas katra sirdī. “Es zinu, ka daudziem būs bēdīgi,” saka Biruta Puriņa, sociālās aprūpes centra “Pāvilosta” iemītniece, asinsvadu ķirurģijas pamatlicēja Latvijā.

“Nāk te viens kungs Žeņa. Viņam nav neviena radinieka, un pie viņa neviens nebrauc. Tas ir traģiski. Un ne jau tāpēc, ka neviens neved apelsīnus, mandarīnus un vīnogas,” nopūšas B. Puriņa. Viņa pansionātā mīt jau trešo gadu. Dēls Juris Puriņš ir neiroķirurgs Rīgā, meita, arī ārste, strādā Berlīnē, mazdēls ir neiroķirurgs Zviedrijā. Šodien uz Rīgu atlidos mazmeita no Berlīnes, kuras vīrs ir vācietis, taču mazliet runā arī latviski.

Biruta zina, ka Vācijā dzīvojošie radi svētku dienās atbrauks ciemos, atvedīs zāles, kuras maksā dārgi gan Latvijā, gan Vācijā. Taču palikt kopā ar vecmammu arī svētku vakarā Biruta mazmeitai neļaus. “Atbrauks pie manis, pusstundiņu parunāsim, iedzersim kafiju. Bet viņai Rīgā ir māsīcas, lai Ziemassvētkus svin tur. Brauks pēc egles un visi salasīsies kopā pie mana dēla.” Tas notiks Pārdaugavā, ģimenes mājā, kas Mārupītes krastā. Tā Atmodas gados atgūta īpašumā, jo Birutas vecāki bijuši izsūtīti uz Sibīriju. “Dzīvoju blakus režisoram Pēterim Lūcim, varējām sarunāties katrs pa savas mājas logu,” Biruta atceras agrākos laikus.

Viņa vizuāli joprojām atceras tās vietas, kur agrāk cirstas eglītes. Vienmēr līdzi bijuši suņi. Bērnībā Ziemassvētkos saņemtas gan lelles, gan lāči, bet pašu labāko dāvanu viņa nosaukt nevar. “Atminu drīzāk, ka man bija lelle. Paņēmu padusē, nogāju pie Mārupītes, spēlējos, ka ar šķērītēm griežu vēderu vaļā.”

Biruta slavē, ka sociālās aprūpes centra vadītāji un darbinieki ir ļoti rūpīgi: “Manā istabā ir eglīte, es to vairs neredzu, bet zinu, ka tā te ir. Lielākoties šeit ir astoņdesmitgadīgi un vecāki. Tie vairs nebrauc uz dančiem un slēpot. Tagad klausās radio. Nevaru iedomāties, ka varētu kopīgi dedzināt eglīti, dancot un dziedāt.”

Egona Zīverta foto

Sociālās aprūpes centra “Pāvilosta” darbinieki parūpējušies, lai iemītniekiem radītu svētku noskaņu – eglīte ir ne tikai pie ēkas durvīm, gaitenī un ēdamtelpā, bet arī katrā istabiņā.

Liepājniece Nadežda Vītola Latvijā ir kopš 1943. gada: “Vācieši atveda no Leņiņgradas apgabala, kur dzīvojām.”

Māsas Anna Eihe (no kreisās) un Alma Ēlerte Ziemassvētkus beidzot atkal sagaidīs kopā. Bērnībā agri zaudējušas vecākus, viņas izšķirtas un uzaugušas katra pie citiem cilvēkiem, tādēļ kopīgu atmiņu pietrūkst.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 22.. decembra numurā.

#kvards-20121222-06#