Foruma ieskaņas pasākums tika sarīkots Pāvilostā, mākslinieku rezidences “PAiR” dārzā, kur mākslinieki kopā ar mūzikas apskatnieku Orestu Silabriedi ļāva ielūkoties jaundarba tapšanā.

Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” ideja ir mēģināt arvien ciešāk pievērsties kaut kam tādam, kas tiek radīts speciāli mākslas forumam, nevis atvest visu gatavu, stāsta O. Silabriedis.

“Vārda un skaņas mijiedarbība joprojām ir absolūti neizsmelts resurss, pie tā gribam turēties. Neko jaunu nevar izgudrot principā, bet katru reizi var radīt kaut ko jaunu no tā materiāla un no cilvēkiem, kas satiekas.

Pāvilostā ir dzimis un ticis piedzīvots liels dvēselisks brīdis,”

viņš pauž.

Dzejnieci ar mūziķiem kopā savedis “Lielais dzintars”. “Mums visiem šis ir nejaušības princips,” saka M. Gruntmane.

R. Plešanovam ar R. Flaicu esot neliela pieredze improvizācijā, tāpēc aptuveni sapratuši, uz ko ejam.

“Process sākās jau autobusā,” atklāj Roberts, kurš dzimis un audzis ASV, apprecējies ar latvieti un uz Latviju atbraucis pirms trim gadiem, lai studētu klavierspēli maģistrantūrā.

Madarai ir pieredze ar dzejas un mūzikas sintēzi, viņa pati gan spēlē, gan lasa tekstus.

“Milzīgs prieks būt kopā ar diviem pianistiem, jo ļoti mīlu klaviermūziku. Jaunības gadi pavadīti pie klavierēm. Ļoti cienu, mīlu un apbrīnoju viņus abus,” pastāsta dzejniece.

Kopīgi veidotajā iestudējumā dominēs jau uzrakstīta mūzika. “To pielāgojam, lasot Madaras dzejas ciklu. Būs mazāk improvizācijas,” norāda Rihards.

Par to, vai māksliniekiem ir bail no nāves, un citiem tēmas aspektiem notikušas video intervijas, kuras festivāla rīkotāji sagatavos un publiskos.

ASV cilvēki neatvēlot sev laiku domāt par nāvi, atzīst Roberts.

“Šī ir smaga tēma, tomēr varam to skatīt mākslā un mūzikā. Gribēju domāt par to drosmīgā veidā,”

viņš atklāj.

Madara norāda, ka arī Latvijā nāve parasti ir tabu.

“Lai gan šī ir visskaidrākā lieta mūsu dzīvē, ka reiz mēs aiziesim. Ja Latvijā runājam par nāvi, tad tas jau ir drosmīgi kā fakts. Mums nav šūpulī ielikts to pieņemt tā, kā agrāk mūsu senčiem, kad nāve bija svinības un aizgājēju izvadīja ar ballīti,” viņa saka.

Māksla ir veids, kā par nāvi nedomāt traģiski, bet kā par dzīves ciklu.

“Ārpus kadra atļaujamies apspriest ļoti intīmas lietas, ļoti tuvas sev,” par Pāvilostas rezidencē pavadīto laiku pastāsta R. Plešanovs.

Ne visu no tā mēģinās transformēt galarezultātā, un veids būšot arī rotaļīgs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.