Valis, delfīni un zemu lidojošas lidmašīnas. To un daudz ko citu, burājot apkārt Eiropai, piedzīvoja jahtas “Nautica” kapteinis Askods Hermanis kopā ar savu komandu. Pēc vairākiem mēnešiem viņi uz Latvijas zemes pirmoreiz kāpa tieši Pāvilostā. Jahtu ostas “Pāvilosta Marina” pārstāve Anete Blaževica stāsta, ka šī sezona, lai arī vēl nav beigusies, kopumā vērtējama kā izdevusies.

“Burāt sākām 23. aprīlī, un Pāvilostā mēs bijām 29. jūlijā,” stāsta Askolds. “Baigi kārojās jaunie kartupeļi, gaileņu mērce un tādas lietas, kādu nekur citur nav.” Pirms izkāpšanas krastā mazliet uzposušies. Domājuši, kurš pirmais spers soli uz Latvijas zemes. Teorētiski to vajadzēja darīt kapteinim un nofotografēt. “Bet, sākot parkošanos, nepiefiksējām, kurš tad bija tas pirmais,” pasmaida burātājs. “Kad atcerējāmies, ka gribējām izkāpt svinīgāk, bija jau par vēlu. Varēja jau izkāpt vēlreiz un notēlot, bet nebija jau kam īsti tēlot.”

Pāvilostu par pieturvietu izvēlējušies galvenokārt tāpēc, ka tur atrodas degvielas uzpildes stacija. Liepājā un Ventspilī tādas nav. “Un cauri Liepājai arī būtu diezgan liels līkums, ja iet uz Rīgu no Dānijas,” piebilst Askolds. Baltijas jūra tobrīd bijusi gluda kā spogulis, bez mazākā vēja, tādēļ izlietots salīdzinoši daudz degvielas. “Normālā situācijā degviela netērējas vispār, iet uz priekšu ar burām,” viņš skaidro. Jūra visa brauciena laikā vispār bijusi salīdzinoši mierīga. Kopumā pieveiktas 4000 jūdzes, tikai 20 procentu ceļa bijis vējains laiks. “No burāšanas viedokļa, tas nebija veiksmīgi, bet no drošības viedokļa – kur nu vēl drošāk.”

Viņš, būdams kapteinis, burāja visu ceļu – no Turcijas līdz pat Rīgai. Askolda palīgs uz jahtas klāja pavadīja divus mēnešus, pārējā komanda ik pa laikam mainījās. Kāds pievienojās, kāds devās prom.

Kā tad radās doma par šādu braucienu? “Ir tāda burāšanas skola “Nautica”, kurā cilvēkiem māca burāt pilnīgi no nulles. Sākumā izmēģina tuvākus gabalus, kādu upīti, mierīgu laiku. Bieži vien cilvēki domā, ka burāšana ir šausmīgi dārga, bet izmaksas ir salīdzināmas ar slēpošanu Alpos, kur latviešus var satikt itin bieži. Burājot tā nav,” iesāk stāstīt Askolds. Taču vidēja jahta maksājot vidējas mašīnas cenā – ap 5000 eiro. “Mūsējā gan ir krietni smalkāka, diezgan ekskluzīvs verķis,” viņš atzīst. “Nav domāts vienam cilvēkam, bet komandai. Ne velti tajā ir apmēram desmit guļvietu un piecas tualetes, dušas.”

Pabeidzot kursus, cilvēkiem bieži vien nav iespējams savas zināšanas izmantot praksē. Tāpēc arī izveidots klubs. Ar šo pašu laivu trīs sezonas tā aktivitātes notikušas Vidusjūrā – Itālijā, Francijā, Turcijā. Bet secināts, ka tam ir vairāki mīnusi. “Tur viss ir uz tūristiem, un to baigi jūt, sākot ar vakariņām krogā, kur īpašnieks apzinās, ka cilvēks nākamreiz vairs nenāks, un mazliet halturē,” novērojumos dalās Askolds. Otrkārt, ne visi var nopirkt lētās biļetes, saskaņot atvaļinājumus, lai līdz Vidusjūrai nokļūtu. Treškārt, jahtu apkope tur ir dārga un ne pārāk kvalitatīva. Tāpēc nolemts, ka kluba darbība jāpārceļ uz Latviju, kur tāpat netrūkst skaistu vietu, kā arī var doties pārbraucienos uz Skandināviju. Tā iesācies ceļš uz dzimteni.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 14.septembra numurā.

#kvards-20160914-04#