liepajniekiem.lv
Strausi brīnās, bērni spiedz
Tikāmies un iepazināmies minizoodārzā ”Atomi” Bernātos, kur viņa ieradās kopā ar Ukrainas skolēnu grupu. Tā bija ekskursiju un Latvijas piedzīvojumu sestā diena; visi nedaudz noguruši, bet acīm redzami priecīgi.
Tatjana strādā par psiholoģi vidusskolā Kamiņā-Kaširskā, kas ir Dienvidkurzemes novada sadraudzības pilsēta. Pateicoties ar to noslēgtam sadarbības līgumam, mūsu pašvaldība ielūdza un uzņēma ukraiņu grupu, kurā bija 21 skolēns vecumā no 9 līdz 17 gadiem un trīs pieaugušie.
Izplānoja ciemiņiem nedēļu tā, lai viņi gan iepazītu mūsu zemi, gan atpūstos.
Patiesībā ik pieturpunkts viņiem izvērtās par piedzīvojumu.
”Atomos” bērni, noklausījušies ieteikumus uzvedībai un saņēmuši trauciņus ar burkāniem dzīvnieku barošanai, izklīda pa teritoriju.
Vietumis drīz atskanēja spiedzieni – bija satrūkušies no ziņkārīgiem un ātriem strausiem, arī no pinkaina auna, kas savā nodabā klīda ārpus nožogojumiem.
Pamanījis jaunus apmeklētājus, tas rikšoja pie viņiem, taču izrādījās lādzīgs. Tikai paskats tam neierasts.
Trauksmes sajūtu grūti kliedēt
Autobuss ar ukraiņu grupu atbrauca vēlāk nekā Dienvidkurzemes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Kampare, tā ka bija laiks sarunai.
Viņa pastāstīja, ka jau pagājušajā gadā pašvaldība uzņēma ukraiņu bērnu delegāciju, iepazīstināja viņus ar novadu, šejienes cilvēku dzīves apstākļiem, sarūpēja izklaides un atpūtas programmu. Šogad notika līdzīgi.
Iepazīstināšanu sāka ar Grobiņu, novada centru, tad – Aizpute, Ventspils, protams, jūras piekraste, arī Grobiņas vidusskola… Viesus izmitināja Mežupes pamatskolā.
Ukrainā ir karš. Vai to pieminēja? G. Kampare teica, ka
ar bērniem par karu nerunāja, jo viņu vectēvi, tēvi, brāļi iesaukti karā, un grupā ir skolēni, kuriem tētis karā kritis vai bezvēsts pazudis.
Taču ar skolotājām gan apsprieda Ukrainā notiekošo. ”Sadraudzības pilsēta atrodas Ukrainas [ziemeļrietumu] daļā, kurā nenoris aktīva karadarbība, bet gaisa trauksmes izsludina tāpat kā visā valstī. Viņiem telefonos aplikācijas, kas pārraida, kad tiek izsludināta gaisa trauksme; tā ieslēdzas. Tad skolotājas ar bērniem iet uz patvertni. Kad trauksmi atceļ, iet ārā, un tā ir visā valstī, arī tajos apgabalos, kur nekaro,” stāstīja G. Kampare.
Viņai bija teikts, ka vecākie skolēni vieglāk pārdzīvo situāciju un trauksmes signālu, bet mazie krīt panikā, tā ka psiholoģisks trieciens ir arī tiem cilvēkiem, kuri nav ierauti karā.
Kamēr ukraiņi bija Latvijā, jaunākajiem skolēniem telefonos trauksmes ziņojumi bija atslēgti, lai netraumētu vairāk, bet vecākajiem ne, un tie pienāca. Izglītības pārvaldes vadītāja dzirdēja, kā tie skan.
”Spalgi kā sirēnas, un izjūtas man bija satraucošas,” viņa atzina.
”Vakar draugu pilsētas rajonā atskanēja trauksme, bet to ātri vien atcēla. Telefonā viņiem parādās Ukrainas karte, kurā bīstamās teritorijas iekrāsojas. Valsts austrumos, kur nepārtraukti karo, visu laiku ir sarkans. Kad ieslēdzās sirēna Kamiņa-Kaširskas rajonā, iekrāsojās arī tur.”
Izglītības pārvaldes vadītāja uzsvēra, ka ne tik svarīgi ir ukraiņu bērnus izklaidēt, cik radīt viņiem apstākļus, kuros kaut uz laiku var aizmirst par karu dzimtenē.
Negribas atgriezties
Ukrainiete Tatjana pastāstīja, ka grupā ir bērni no dažādām Kamiņa-Kaširskas reģiona skolām. Ar portāla liepajniekiem.lv starpniecību nodeva pateicību latviešiem, kuri grupu uzņēma.
”Šonedēļ ļoti labi pavadījām laiku, mūsu bērniem velta lielu uzmanību, esam apmierināti un laimīgi.
Viņi, satikušies no dažādām skolām, ir savstarpēji sadraudzējušies, un nedomājam par karu,” sieviete teica.
Taču runājot viņa palaikam smagi ievilka un izpūta elpu. Skaidrs, ka realitāte nekur nav pazudusi, un tā viņu nospieda, pašas trīs brāļi ir karā, par viņiem nevar aizmirst. ”Es, protams, arī smaidu – tad, kad priecājas bērni,” atzina psiholoģe.
Vēl viņa pateica vārdus, kuri varētu iepriecināt katru šeit dzīvojošu cilvēku:
”Mēs secinājām, ka Latvija ir maza valsts ar lielu sirdi.”
Skolēni apliecināja, ka šeit jūtas labi. Tarass, kurš mācīsies 11. klasē, sacīja, ka viņam jautri un patīk viss, ko pieredz un izbauda, tajā skaitā ēdieni. ”Katra diena atnes jaunus pārsteigumus. Negribas atgriezties mājās…” jaunietis atzina.
Aleksandra un Jūlija kopā atnāca aprunāties, izskatījās līdzīgas kā māsas, taču nav no vienas ģimenes. Aleksandrai tētis karā kritis, bet Jūlijai – bezvēsts pazudis. Abās ģimenēs sadzīve un iztikšana uz mammu pleciem.
Meitenes sacīja, ka Latvijā vislabāk patīk daba – upes, lauki, meži. Viņu dzimtenē ir kalni, Karpati, taču tajos nav bijušas.
Uz jautājumu, ko, aizbraucot no Latvijas, paņemtu līdzi, pusaudzes atbildēja: “Mierīgās debesis.” Psiholoģe Tatjana, to dzirdot, piebilda: ”Nevis paņemt, bet tās izstiept – līdz Ukrainai.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
