“Jau 30 gadus vairs nedzīvoju Grobiņā, tagad manas mājas ir Kalnos, nelielā ciemā netālu no Nīgrandes,” saka keramiķe Laima Jaunskunga, “bet man gribējās uz brīdi atgriezties Grobiņā un izstādes veidā satikt senos draugus.” L. Jaunskungas 70 gadu jubilejai veltītā izstāde “Derības uz mūžu” apskatāma Zentas Mauriņas piemiņas istabās.

Keramiķes amats atnācis ļoti organiski jau pusaudžu gados. 15 gadu vecumā dzīvojusi blakus Rolavas keramikai, vasaras brīvlaikos gājusi tur piestrādāt un pēc kāda laika jau sākusi taisīt, kā pati saka, ķiņķēziņus. Kad galvenās keramiķes aizgājušas mājās, meitene pa kluso sēdusies pie virpas. “Tā es to vasaru tur aizvadīju. Reiz sagadījās tā, ka priekšnieks Ludvigs Erleckis manu darbu ieraudzīja un bija patīkami pārsteigts, aicināja, lai nāku pie viņa par mācekli. Biju pārliecināta, ka mamma man neļaus, bet viņa teica – ja tev būs amats, maizīte būs. Un es aizgāju.” Meitene nonākusi mācekļa Andreja rokās, tur gan nācies liet gaužas asaras, jo puisis bijis ass un mīlējis jokoties, bet Laima visu uztvērusi nopietni, jo darbs ļoti paticis. 

“Man nenormāli patīk tie dubļi. Tos var mīcīt un mīcīt. Tik garšīgs un baudāms materiāls. Un es no viņa varu visu ko, man viņš klausa uz vārda. Varu ņemt jebkuru plastu, un tas pakļausies,” laikrakstam atklāj keramiķe. Šobrīd gan viņas dzīvei esot pavisam cits stils un ritms. Vairs neesot jātaisa tirgojamā prece, un tas padara brīvāku ne tikai mākslinieci, bet arī viņas darbus. “Es vienkārši metu mālu uz virpas un ļaujos tam, kas sanāk. Prāts vairs nedarbojas biznesa režīmā.” 

Viens no grūtākajiem posmiem keramiķu pasaulē bija, kad Latvijā tikko parādījās visi krāsainie plastmasas izstrādājumi. L. Jaunskunga novērojusi, ka mūsdienās māls tiek pieskaitīts ekskluzīvai un modernai precei. “Ir daļa cilvēku, kas to iemācījušies novērtēt kā roku darbu un ir gatavi maksāt par to, tomēr lielākoties šodienas amatnieki par saviem darinājumiem nevar prasīt adekvātu summu ieguldītajam darbam, jo pircējs vienkārši nav spējīgs tik daudz maksāt. Es to visu zinu, jo mans dēls Valdis Jaunskungs šobrīd aktīvi darbojas ar keramiku. Tas ir viņa maizes darbs, un brīvdienu viņam nav,” stāsta L. Jaunskunga.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 17.jūnija numurā.

#kvards-20190617-06#