Latvijas simtgadei par godu taps izstāde un filma par Gramzdas pagasta vēsturi. Pagasta bibliotēkas vadītāja Anita Tetere aicina ikvienu pagasta iedzīvotāju dalīties ar fotogrāfijām, atmiņu stāstiem, kā arī citiem materiāliem par Gramzdas un Aizvīķu vēsturi.

“Vēlamies atstāt pagasta nākamajām paaudzēm kaut ko paliekošu un vērtīgu,” stāsta A. Tetere. “Cilvēku atmiņas, stāstījumi, iemūžinātie fotomirkļi, notikumi un fakti – tā ir pagātne, kura veido pagasta vēsturi.”

Līdz šim šāda veida materiāli esot vākti ļoti maz. Daļa no tiem atrodas pagasta senlietu krātuvē Gramzdas pamatskolā – tur jau 20 gadus tiek gādāta informācija par skolas vēsturi, Gramzdas un Aizvīķu ciemiem, kā arī atrodas senu lietu kolekcija. Šoreiz gan esot vēlme savākt tieši cilvēku atmiņas. Jauniegūtie novadpētniecības materiāli tiks glabāti Gramzdas bibliotēkas arhīvā. Bet visa šā gada garumā, sākot jau no pavasara, savāktās fotogrāfijas un atmiņu stāstījumi kalpos kā izstādes materiāli. “Tiklīdz būs ievākta bilžu sērija par kādu konkrētu laika posmu, tad arī tā tiks izstādīta. Mums gan pagaidām vēl grūti iztēloties, cik un kādas fotogrāfijas iegūsim.”

Daļa no savāktā palīdzēs tapt filmai. “Tajā tiks ietverta pagasta vēsture, tagadne un, iespējams, arī vīzija nākotnē. Filmu plānojam izveidot uz Latvijas simtgadi, bet varbūt sanāks tikai uz nākamo gadu. Katrā ziņā filma noteikti būs,” sola bibliotēkas vadītāja.

Materiālus iesniegt un sīkāku informāciju var iegūt pie A. Teteres Gramzdas bibliotēkā vai pa tālruni 27874025. Visu materiālu oriģinālus īpašnieki saņems atpakaļ.

Gramzdas pagasta vēsture iestiepjas senā pagātnē. Šeit ir gan dzīvojuši, gan strādājuši dažādi nozīmīgi cilvēki – rakstnieki Sudrabu Edžus, Alfrēds Leja, Arvīds Dobelis, baptistu mācītājs Ēvalds Rimbenieks – Latvijas finanšu ministrs, Saeimas deputāts un ilggadējs Liepājas domes priekšsēdētājs, Liepājas teātra galvenais diriģents Kārlis Bunka un citi. Senlietu krātuves vadītāja Skaidra Klasiņa stāsta, ka pirmās ziņas par apdzīvotu vietu tagadējā pagasta teritorijā parādījušās 13. gs., kad arī pirmo reizi minēts Gramzdas vārds. Arheoloģiskie izrakumi Upīšu senkapos liecina, ka šis apvidus apdzīvots jau 8.–9. gs. Gramzdas un Aizvīķu ciemi, visticamāk, atradušies vietā, kur gājis tirdzniecības ceļš no Zēburgas jeb Grobiņas uz Apūli tagadējā Lietuvas teritorijā.

“Manuprāt, ļoti labi saglabājies ir senās Aizvīķu muižas plānojums,” S. Klasiņa piemin vēsturisko kompleksu Gramzdas pagastā. “Pati muiža novietota atsevišķi, pa vidu ir parks, bet tālāk – sadzīviskais rajons. Tur ir saglabājusies smēde, magazīna jeb noliktava, kā arī krogus ēka.” Aizvīķu muiža ir būvēta 19. gs., laikā, kad tur valdījis barons Egons fon Korfs. Nostāstos runā, ka pats Aizvīķu nosaukums arī radies no barona mutes. Aizvīķu muižā pēc Pirmā pasaules kara darbojusies pamatskola, vēlāk tautas nams, bet no 1952. gada tajā atrodas Aizvīķu pansionāts.

Lielo 450 gadu jubileju nosvinējusi arī nesen atdzimusī Gramzdas luterāņu baznīca. Sākotnēji baznīca uzcelta no koka, bet tornis piebūvēts atsevišķi citā laikā. Kaut arī pārbūvēta vairākkārt, savu baznīcas funkciju tā ir saglabājusi vienmēr. Otrā pasaules kara laikā, 1941. gadā, baznīca tikusi nodedzināta, līdz kara beigās sagrauta pavisam. Patlaban baznīcu atjauno Gramzdas draudze.

“Tā ir milzīga atbildība par mūsu senajām vietām. Tās aizaug visā Latvijā, ne tikai Gramzdā. Ļoti sakārtots ir Apūles pilskalns Lietuvā, bet tikpat grandiozs un pat labāks ir mūsu Aizvīķu pilskalns,” teic senlietu krātuves vadītāja, piebilstot, ka vēlētos, lai valsts vairāk iedalītu līdzekļus senvietu sakopšanai.