Redakcija saņēma vēstuli no patlaban likvidēt uzsāktās Liepājas Cukurfabrikas bijušajām darbiniecēm, kas pauž sašutumu, ka neesot saņēmušas visus Eiropas Savienības apsolītos kompensāciju maksājumus un tādēļ jūtas apkrāptas. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības Liepājas arodbiedrību centra priekšsēdētājs Jānis Neimanis norāda, ka uzņēmuma administrācijas rīcības dēļ strādātāji esot zaudējuši 24,09 procentus no summas, ko viņiem pienācies iegūt, bet fabrikas ģenerāldirektore Valija Zabe tikmēr skaidro, ka neapmierinātību izrāda tikai divas darbinieces, kas kompensāciju vēlas saņemt no dispečeru algām, kaut gan pārsvarā pildījušas pārbrauktuves sargu pienākumus.

Pārmet vadītājiem nostājas maiņu

“Lietišķi noskaņoti cilvēki Latvijā ne tikai likvidēja cukurfabrikas, bet arī kompensāciju izmaksu jomā apmānīja strādātājus,” teikts vēstulē un pastāstīts, ka šī gada 4.janvārī uzņēmumā notika sapulce, kurā piedalījās 116 arodbiedrības biedru un 70 cilvēku, kas nebija iestājušies arodbiedrībā. Viņi ievēlēja darbinieku sociālo garantiju aizsardzības komisiju, kuras sastāvā iekļāva fabrikas arodorganizācijas līderi Svetlanu Gajevsku, Anitu Žodziņu, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības Liepājas arodbiedrību centra priekšsēdētāju Jāni Neimani. Sapulcē strādātāji, kā to arī šādos gadījumos pienākas darīt, iepazīstināti ar Eiropas savienības regulu nosacījumiem un kompensāciju izmaksas kārtību. Arodbiedrības pārstāvji solījuši, ka kompensācijas izmaksās, ņemot vērā trīs gadu vidējo mēneša izpeļņu un prēmijas. Taču vēlāk sarunās ar darba devējiem un ģenerāldirektori Valiju Zabi, šī nostāja esot mainījusies. “Cilvēkus atbrīvoja no darba un apmānīja, kā vien varēja,” sacīts vēstulē. Pretenzijas uzņēmuma administrācijai izvirzītas arī izziņu izsniegšanas sakarā. Tās nevarot saņemt bez advokāta starpniecības. Īpaši slepeni likvidējamajā Cukurfabrikā skaitoties dokumenti par strādātāju izpeļņu. Tos neuzticot bijušajiem darbiniekiem pat tad, ja viņi ir griezušies pie advokāta.

Arodbiedrība likvidēta pāragri

Jānis Neimanis, ar kuru sazinājāmies, lai noskaidrotu vēstulē pausto bažu pamatu, uzskata, ka Cukurfabrikas darbinieku neapmierinātība ir pamatota, jo, kaut gan nauda šādiem mērķiem sociālajā plānā esot paredzēta, viņi nav saņēmuši papildu finansējumu valsts sociālo garantiju nodrošināšanai. Fabrikas administrācijas rīcības dēļ strādātāji esot zaudējuši 24,09 procentus no summas, ko viņiem pienācies iegūt. Turklāt tam var būt sarūgtinošas sekas, jo tādējādi cilvēkiem tikšot aprēķinātas mazākas pensijas un bezdarbnieku pabalsti, ja viņi reģistrēsies kā bezdarbnieki, kā arī attiecīgi samazināsies citi valsts sociālo apdrošināšanas garantiju maksājumi.

Runājot par problēmām, kas radušās ar izziņu par izpeļņu saņemšanu, Jānis Neimanis teica, ka šie sarežģījumi viņam liekas dīvaini un tikai vedina domāt, ka uzņēmumā kaut kas nav kārtībā. Jo darba likums darba devējam nepārprotami izvirza pienākumu gan izsniegt izziņas, gan izskatīt ar izpeļņu saistītus jautājumus. Arodbiedrību centra vadītājs pauda neapmierinātību, ka, saņemot kompensācijas, bijušie fabrikas darbinieki masveidā izstājušies no arodbiedrības, tādējādi paši sagraujot savu organizāciju. Tagad pierādās, cik kļūdaina bija šāda rīcība un cik bēdīgas var būt tās sekas. “Tieši tāpēc tagad jāmeklē palīdzība pie advokātiem un juristiem,” norādīja Jānis Neimanis.

Arī bijusī fabrikas arodbiedrības organizācijas vadītāja Svetlana Gajevska uzskata, ka valsts sociālo garantiju nodrošināšanai neizmaksātie 24,09 procenti no kompensācijas naudas summas bijušajam darba devējam ir jāizmaksā strādātājiem. Viņa aprēķinājusi, ka ieturēti aptuveni 150 tūkstoši latu. “Tiek darīts viss nepieciešamais, lai darbinieki viņiem pienākošos naudu varētu saņemt. Ja neizdosies to panākt sarunu ceļā, mēs griezīsimies tiesā,” Svetlana Gajevska apņēmīgi teica, piebilstot, ka arodbiedrības organizācija fabrikā izjukusi tādēļ, ka neviens nav gribējis uzņemties tās līdera lomu. Arī viņai vajadzējis domāt par to, kā turpmāk varēs iztikt un dzīvot.

Neapmierināti tikai daži

Sazināties ar likvidējamās akciju fabrikas administrāciju nebija vienkārši. Gandrīz visi telefoni tur tehniku iemeslu dēļ pagājušās nedēļas nogalē nedarbojās, jo sakarus bija sabojājis zibens spēriens. Kad ieradāmies fabrikā, ģenerāldirektore Valija Zabe “Kurzemes Vārdam” paskaidroja, ka neapmierinātību par kompensāciju izmaksām paužot tikai divas strādātājas – Nadežda Volčkova un Svetlana Čaika, kuras cukurbiešu pārstrādes sezonas laikā strādājušas par dispečerēm, bet pārējos desmit mēnešus pildījušas pārbrauktuves sargu pienākumus. Tagad abas vēloties, lai viņām kompensāciju aprēķina par dispečeru algām, kas nekādi neesot iespējams, un atteikums arī radījis nesaskaņas. Tāpat izziņas par izpeļņu citiem strādātājiem tiekot izsniegtas uz rokas, tikai abām neapmierinātajām, kuras tās gribot saņemt citu pēc citas, ieteikts izmantot advokāta starpniecību.

Ģenerāldirektore teica, ka kompensāciju izmaksu sociālais plāns nav viņas izstrādāts, bet gan apstiprināts Zemkopības ministrijā. Tas attiecoties uz visiem bijušajiem uzņēmuma darbiniekiem kopumā un to neesot iespējams katram strādātājam atsevišķi piemērot un pārskatīt. Maksājumi diferencēti atkarībā no darba stāža un vidējās izpeļņas, kā arī ņemta vērā gada alga. Tāpat piemaksas paredzētas cilvēkiem, kas sasnieguši priekšpensijas vecumu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”