“Latvijā audzē lašus, lai pabarotu roņus,” ar tādu būtībā sensacionālu paziņojumu par zivju krājumu atjaunošanai nepietiekami efektīvi iztērētajiem valsts naudas līdzekļiem Zvejnieku federācijas sapulcē savu vērojumu un secinājumu izklāstījumu uzsāka Zivju resursu aģentūras pētnieks Atis Minde. Viņš par zaudējumiem, ko zvejniecībai nodara roņi, interesējies jau daudzus gadus un šajā sakarībā piedalījies arī starptautiskos semināros Skandināvijā. Zviedrijā roņu pastrādāto nedarbu dēļ piekrastes zvejniecība samazinājusies par 90 procentiem.

Vai mūsu piekrastniekus sagaida līdzīgs liktenis? Nereti taču gadās, ka izšķirošu sitienu saņem tieši no tās puses, kur tas mazāk ir gaidīts.

 Par to, ka roņi iztukšo tīklus no lomiem un saplēš linumu, vēl pirms dažiem gadiem mūsu rajonā dzirdēja sūdzamies tikai  pāvilostniekus, vērgalniekus un dažkārt arī liepājniekus, jo uz dienvidiem no Liepājas strauji peldošie zīdītājdzīvnieki, kas ir pārsteidzoši mobili un dienā, pārvietojoties ūdenī, spēj pārvarēt pat 70 kilometru, toreiz vēl parādījās retāk. Taču, roņu populācijai strauji pieaugot, tie savas uzturēšanās vietu robežas ievērojami paplašinājuši. Somijā secināts, ka pelēko roņu skaits gadā palielinās par 10 procentiem. Turklāt nekas netiekot darīts, lai vairošanos iegrožotu. Tieši otrādi: zinātnieki paziņojuši, ka populācija pagaidām netikšot ierobežota, par to tikšot domāts tad, kad tā būs sasniegusi galējo robežu. Zvejnieki gan nesaprot, kas ir galējā robeža, un uzskata, ka tad, kad roņu būs vairāk nekā zivju, jau būs par vēlu  kaut ko darīt.

 Ar roņiem šovasar vairākkārt sastapies piekrastē pie Pērkones strādājošais Valentīns Vasars. Tie nebaidoties no zvejnieka klātbūtnes un izvēloties savai maltītei galvenokārt lašus un mencas. Turklāt notiesājot zivis tik pamatīgi, ka saplēstajos tīklos paliekot tikai galvas un asakas. “Caurumi linumā ir tik pamatīgi, ka liekas, tur cauri izgājusi zemūdene,” trāpīgi sacīja zvejnieks. Analogus novērojumus atstāstīja arī pāvilostnieks Jānis Petermanis un liepājnieks Vilnis Brikmanis. Bet Rīgas jūras līča zvejnieks Juris Dančauskis novērojis, ka roņi nosprostojot Lielupes grīvu un nelaižot nārstojošos lašus tur iekšā, bet izķerot un apēdot tos. Izņēmums neesot arī Daugavas grīva. Roņi laivā peldošo zvejnieku tur pavadot gluži kā delfīni.

Tīklu zvejā pret roņu nedarbiem pašlaik zvejnieku rīcībā nekādu  pretlīdzekļu nav, taču tie tiekot diezgan neatlaidīgi meklēti. Pagaidām gan tas noticis visumā nesekmīgi. Izgudrotāju piedāvātie varianti zvejniekiem ir nepiepildāmi galvenokārt tāpēc, ka jauna tipa un materiāla tīklu izmaksas ļoti augstas. Zivju iepirkuma cenas ir zemas, tādēļ ar dārgiem rīkiem zvejot vispār neatmaksājas. Skandināviem  šinī ziņā klājoties nedaudz labāk, jo tie iemanījušies nosprostot līču ieejas, bet iekšā palikušos roņus izķerot un izlaižot atklātā jūrā. Saudzība attieksmē pret pāridarītājiem ir jāievēro, jo to nosaka likums. Pētnieks teica, ka Baltijas jūrā roņu medības ir aizliegtas, Somijā un Zviedrijā tos drīkstot šaut tikai tad, ja dzīvnieks atrodas uz ledus vai sauszemes.

Diskusija izraisījās jautājumā par roņu nodarīto zaudējumu  kompensāciju. Kas ar šiem jautājumiem nodarbojas un kā lai zvejnieks pierāda, cik lieli pāridarījumi viņu ir skāruši? Aktu sastādīšanas procedūra nav vienkārša, un faktiski to nav iespējams īstenot. Zivsaimniecības pārvaldes vadītājs Normunds Riekstiņš zināja sacīt, ka Eiropas Savienības atbalsts būs paredzēts roņiem nepieejamu zvejas rīku iegādei. Tāpat tiekot domāts par to, kādā veidā dzīvniekus atbaidīt no tīkliem. Taču pagaidām, ka uzsvēra  zvejnieki, tiem neatliek nekas cits, kā  tikai bezspēcīgi atgaiņāties, vicinot ar airi.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Ar roņu pāridarījumiem šogad jau vairākkārt saskāries arī Pērkones piekrastē strādājošais zvejnieks Valentīns Vasars.