Kaut gan mencu un citu jūras zivju zvejas kvotas piekrastes zvejniekiem pēc ilgām debatēm pērn izdevās palielināt, Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns uzskata, ka panākums neko nenodrošina. Izredzes viņu darbībai neesot spīdošas, un jau 2008.gads piekrastnieku aroda pastāvēšanai varot kļūt liktenīgs. Zvejas kuģīši par Eiropas Savienības līdzekļiem tiek sadalīti metāllūžņos. Jau nākamgad Liepājā palikšot kādas divas, bet labākajā gadījumā trīs zvejnieku firmas.

Mencu kvotas nākamajam gadam ir samazinātas

Šobrīd jau kļuvis zināms, ka mencu nozvejas apmēri nākamajā gadā Baltijas jūrā atkal ir samazināti. “Mencu krājumus pētnieki iedala divās nosacītās daļās. Tās ir mencas, ko zvejo jūras austrumu un rietumu daļā. Tad nu rietumu mencu nozveja ir samazināta par sešiem, bet austrumu – par visiem desmit procentiem. Tas nozīmē, ka piekrastes zvejniekiem kvota ir sarukusi nedaudz vairāk par 14 tonnām. Kaut gan reņģes viņiem būs atļauts zvejot vairāk, galvenais ienākumu avots zvejniekiem tomēr ir un paliek mencas,” sprieda Ēvalds Urtāns, piebilstot, ka lašu nozveja atstāta šī gada līmenī, bet plekstes Eiropas Savienība atļaujot ķert neierobežotā daudzumā.

Pērnajā rudenī Zivsaimniecības pārvalde kopīgi ar piekrastes pašvaldībām rīkoja zvejnieku sapulces, kurās notika mencu zvejas kvotu sadale. Arī šogad tādām sapulcēm vismaz dažos pagastos vistuvākajā laikā esot jānotiek. Federācijas vadītājs uzskata, ka tur zvejnieki rūpīgi izanalizēs līdzšinējo gājumu un varot gadīties, ka mencu kvotas, kas nav apgūtas dažos Ventspils rajona pagastos, tiks pārdalītas tiem, kuri strādājuši aktīvāk un kuriem pietrūcis ko zvejot. Tad atļaujas varētu saņemt arī pāvilostnieki, kuriem tās esot pietrūkušas, neraugoties uz to, ka mencu vaņģošanai atļauto dienu gadā nav nemaz tik daudz.

 Liegumi neskar vienlīdz visus

Arī nākamgad šajā sakarībā nekas īpaši nebūšot mainījies. Uz dienvidiem no Liepājas spēkā paliks liegums, kas sākas 1.jūnijā un beidzas 15.septembrī, pie tā nākas pieskaitīt arī tā saucamās papilddienas no 1. līdz 7.janvārim, no 1. līdz 12.februārim, no 2. līdz 10.aprīlim un no 24. līdz 31.decembrim. “Tās paredzētas, lai aizsargātu mencas un samazinātu nozveju,” paskaidroja Ēvalds Urtāns. Savukārt uz ziemeļiem no Liepājas garais trīsarpus mēnešu liegums nav ieviests, jo pētnieki Briselē uzskatot, ka šajā Baltijas jūras rajonā mencu koncentrācija ir neliela. Tas dod tiesības atbilstoši limita apmēriem strādāt saraiķniekiem un pāvilostniekiem.

 Vairākus gadus Latvijā noritēja sarunas par to, vai atļaut piekrastes zvejniekiem zvejot mencas un butes lašu lieguma laikā? Tagad, kā pastāstīja Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs, Vides ministrija beidzot esot piekāpusies un aizliegums zvejot formāli it kā skaitoties atcelts. Tiesa gan, atvieglojumu var izmantot tikai tādi zvejas kuģīši, kas drīkst attālināties no krasta un spēj sasniegt selgas rajonus, kur jūras dziļums pārsniedz 10 metrus. Diemžēl, tādu zvejas līdzekļu piekrastes zveijnieku rīcībā ir pavisam nedaudz. Airu laivu īpašniekiem turpretī tālāk par puskilometru jūrā iepeldēt ir aizliegts, un tas nozīmē, ka viņiem ir jāsamierinās ar strādāšanu vietās, kur zem ķīļa nav dziļāks par pieciem metriem. Saprotams, ka šiem cilvēkiem mencu zveja lašu lieguma laikā joprojām paliek nesasniedzams prieks.

Struktūrfondus galvenokārt izmanto kuģu sadalīšanai

 Pērn sarīkotās diskusijas un Zivsaimniecības pārvaldes aicinājumi kļūt aktīvākiem ir vainagojušies ar to, ka šoruden arī piekrastnieki aizvien rosīgāk iesaistās Eiropas Savienības struktūrfondu finansējuma apguves kampaņā. Nopelnīt solīto naudu liekas vilinoši. Vilinājumu vēl pievilcīgāku vērš sarežģītie zvejas apstākļi un noteikumi, kuru dēļ cilvēkiem nolaižas rokas. Par galveno darbošanās virzienu šobrīd ir kļuvusi veco zvejas kuģīšu sagriešana metāllūžņos vai to izmantošana citiem mērķiem. Ēvalds Urtāns gan pastāstīja, ka formulējums citiem mērķiem nepieļauj nekādu uzņēmējdarbību. To nedrīkst izmantot nedz tūrisma veicināšanai, nedz makšķernieku vizināšanai jūrā. Tas nozīmē, ka kuģi ir iespējams atdot uzstādīšanai par pieminekli, uzticēt to kādai iestādei, kas nodarbojas ar jauno jūrnieku apmācību, vai novēlēt vidi kontrolējošai institūcijai. “Bija izteikts arī ierosinājums, ka zvejas kuģus, kurus nav paredzēts sadalīt lūžņos, varētu izsvītrot no reģistra un izmantot kā personisku atpūtas līdzekli. Taču vakar mani informēja, ka arī šādu variantu Eiropas Savienība neatbalsta,” sacīja Ēvalds Urtāns.

Kopš augusta Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu piesaistīšanai kuģu sagriešanai lūžņos, kā arī atsvešināšanai no zvejas pavisam esot iesniegts ap diviem desmitiem projektu, kuru iesniedzēji saņems ap 800 tūkstošiem latu. Kopējā atvēlētā atbalsta līdzekļu summa bijusi lielāka par miljonu. Atlikusī nauda nav gājusi zudumā, bet esot nonākusi jūras kuģinieku rīcībā un palīdzēs samazināt viņu floti. Nesen, piedaloties Zivsaimniecības konsultatīvās padomes sēdē, ko vada zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs uzzinājis, ka jūrā strādājošās Latvijas flotes optimālais lielums būšot 80 kuģi. “Tas ir ļoti maz, ja zinām, ka līdz šim tur zvejoja vairāk nekā 200 kuģu,” sacīja Ēvalds Urtāns. Par piekrastes zveju gan pagaidām šādas analīzes vēl neesot, zināms tikai, ka patlaban reģistrā atrodas ap 750 jūras laivu, no kurām liela daļa ir tikai pašpatēriņa zvejnieku zvejas rīki, ko sagriešana negaida.

Flote saruks, un tad zvejos citi

“Ja viss notiks tieši tā, kā patlaban apstākļi veidojas, tad arī Liepājā jau nākošgad paliks kādas divas vai trīs piekrastes zvejas firmas un ieraudzīt pie muliņa trinamies zvejas laivu būs ārkārtīgi liela veiksme,” secināja Ēvalds Urtāns. Turklāt ir jau zināms, ka nākamgad zvejas kuģu sagriešanas metāllūžņos projektu pieņemšanas noteikumi kļūs vēl vienkāršāki, jo īpašniekiem nevajadzēs izpildīt prasību par pēdējos divos gados zvejā aizvadītajām dienām. Tas vairs nebūšot obligātais, bet tikai vēlamais kritērijs. “2008.gada sākums nāks ar milzīgu pašiznīcināšanās vilni. Apstākļu ziņā kaut kādā mērā to var salīdzināt ar laiku pēc Otrā pasaules kara, kad piekrastē masveidīgi sadalīja un sadedzināja zvejas laivas. Atšķirība ir tikai tāda, ka toreiz nekādas kompensācijas nemaksāja, pretī varēja dabūt vienīgi bezmaksas ceļazīmi uz Sibīriju. Tagad turpretī par laivas iznīcināšanu maksā naudu, kas piecas līdz pat septiņas reizes pārsniedz tās tirgus vērtību, un cilvēki, protams, nelaidīs garām iespēju to saņemt, neraugoties uz to, ka viņu nākotne no tā skaidrāka nekļūst. Jaunus kuģus nopirkt nav iespējams, jo tie maksā dārgi. Visas tās laivas, ko pāvilostnieki atveduši no Zviedrijas, ir jau lietotas. Bet kvotas tādēļ neizmantotas nepaliks. Tās apgūt palīdzēs Rietumu kolēģi,” prognozēja federācijas priekšsēdētājs.

Protams, Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsts nav domāts tikai flotes samazināšanai, bet arī tādiem projektiem, kas varētu sekmēt zvejniecības attīstību, jo ir saistīti ar ostu un zivju pārstrādes sakārtošanu. Šajā virzienā strādājot kāda zvejnieku apvienība Rojā. Te gan runa nav par piestātņu molu būvi. Šī gada gaitā kļuvis skaidrs, ka piesaistīt Eiropas līdzekļus molu atjaunošanai, kādi nepieciešami Papei, Jūrmalciemam, Jūrkalnei un Kolkas pagastam, ir nereāli, jo to celtniecība izmaksā ne mazāk par pusmiljonu latu, turklāt jāņem vērā, ka celtniecības izmaksas strauji palielinās. “Piekrastes zvejnieki nav tādi bagātnieki, lai uzņemtos tik dārgus projektus. Turklāt atbalsta maksājumus ir iespējams saņemt tikai pēc tam, kad darbi pabeigti. Tā tērējoties, var palikt bez graša kabatā,” sprieda Ēvalds Urtāns. Viņš pastāstīja par gadījumu, ko Kuivižos jau piedzīvojis kāds piekrastes zvejnieks. Gadu vilkušās projekta saskaņošanas procedūras, un tad, kad bijis varēts stāties pie reālas darbības, cenas bija izmainījušās. Tā cilvēki, kas bija riskējuši paņemt kredītu bankā, iegrimuši milzīgos parādos. “Tas ir pamācošs piemērs pārējiem, ka jārīkojas apdomīgi,” teica Ēvalds Urtāns.

Modernizēšanās nenotiek

Viņaprāt, līdz šim dzirdētie aicinājumi modernizēties nepiepildās. Tas esot redzams arī situācijā ar lielajiem kuģiem, kas strādā Baltijas jūrā. Vairāk nekā puse struktūrfondu naudas tur izlietota kuģu sadalīšanai, vēl daļa novirzīta zivju apstrādei, bet modernizācijas jomā īstenoti tikai nelieli projekti. Tā nu noticis, ka progresa vietā sagaidīts regress. Šajās dienās Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma devusies uz Briseli, kur piedalīsies Eiropas Savienības Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksmē. Tur esot plānots diskutēt par ilgtspējības nodrošināšanu zivsaimniecības nozarē, maksimāli izmantojot zivju ieguves apjomus. Mūsu pārstāve paudīšot viedokli, ka Latvijai nav principiālu iebildumu pret galvenajiem paredzētajiem pasākumiem, tomēr, lai sasniegtu mērķus, vajagot panākt pilnīgu nelegālo un neuzrādīto zivju nozveju. Latvija ierosināšot arī turpmāk, nosakot regulas, ņemt vērā reģionālās īpatnības, kā arī veicināt kvotu sadales noteikšanu par diviem un pat trīs gadiem uz priekšu. Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs no visa tā varot piekrist tikai perspektīvākai kvotu sadalei.

Visur Eiropā tomēr nav tā, kā notiek pie mums. Ēvalds Urtāns apmēram pirms nedēļas esot apmeklējis Palangu, kur redzējis, ka atšķirībā no Liepājas tur plašāk izvērsta svaigu un kūpinātu zivju tirdzniecība. Tā notikusi zem vienkāršām nojumēm, un ne vienmēr tirgotājiem bijušas atvēsināmās ierīces. Pārdoti zandarti, plauži, sīgas un citas zivis. Kaut gan cenas bijušas aptuveni pusotru reizi augstākas nekā tas ir Latvijā, kāruma pircēju neesot trūcis. Turpat promenādes galā esot platforma, kas iestiepjas jūrā. Cilvēki pastaigājušies pa to, lai ieelpotu svaigu gaisu, bet ap simts makšķernieku sprauduši uz āķiem līdzpaņemtās garneles, vicinājuši makšķeru kātus un vilkuši no ūdens jūras bullēnus un plekstītes. Kaut arī tās bijušas tikai plaukstas apmērā, neviena no zivīm atpakaļ ūdenī neesot laista, tās stūķētas līdzi atnestajās somās. Diez ko ar tik mazām zivīm varot uzsākt? Federācijas priekšsēdētājs to visu novērtēja kā sliktu darbošanās stilu, taču neviena kontroliera viņš tuvumā neesot redzējis, un garāmgājējiem bijis jāpiesargās, lai ar āķi tiem nenoceļ cepures un neiesviež tās jūrā vai arī kāda no izvilktajām zivtelēm netrāpa sejā.

Ēvalds Urtāns (no labās) kopā ar Užavas un Jūrmalciema zvejniekiem Jāni Ziemeli un Nikolaju Lodi, sāpīgākās piekrastes zvejas problēmas apspriežot.