liepajniekiem.lv
– Kā jūsu ģimene iekārtojusies?
– Pagaidām – labi. Jau no paša sākuma, kad brīvprātīgie mūs uz šejieni atveda, viss sakārtots un nav, par ko žēloties.
Tikai sākumā nebija darba, to nācās cītīgi meklēt. No reizes uz reizi piepelnījos; cilvēki aicināja palīgā dažādos darbos. Tad tīri nejauši uzzināju, ka Priekulē ir slimnīca, un braucu turp, iepazinos ar galveno ārsti.
Esmu feldšere, strādājusi par medmāsu, bet sākumā tikai braukāju uz slimnīcu, iepazīdamās ar cilvēkiem un situāciju, pastrādājot kā praksē.
Īsti nebija saprotams, kur mani iekārtot, jo vēl nepratu latviešu valodu, arī vajadzīgie dokumenti nebija nokārtoti. Īslaicīgi mani paņēma par zobārsta asistenti.
Tagad dokumenti kārtībā, vajadzīgās atļaujas nokārtotas un no janvāra strādāju sociālajā nodaļā. Mācos latviešu valodu un galā tieku, cilvēki mani saprot.
Darba apstākļi ir labi, bet ļoti atšķiras cilvēku mentalitāte.
Tie, par kuriem slimnīcā rūpējamies, ir mierīgi, pateicīgi un pret mums izturas siltāk nekā citi. Nezinu, kāpēc tā ir; varbūt šie cilvēki paši par sevi citādāki.
Nevar salīdzināt, kāds aprīkojums Ukrainā un slimnīcā šeit, kur viss modernizēts, jauns. Par kara apstākļiem nerunājot; jāiztiek ar to, kas palicis.
Rezerves bija sagādātas, bet gadās strādāt ar tādiem materiāliem, kādi trāpās pa rokai.
– Jūsu dēls mācās Vaiņodes vidusskolā. Kā viņam klājas?
– Es uzskatu, ka normāli, nes mājās samērā labas atzīmes. Latviešu valodā viņam grūti, bet cenšas to apgūt un arī saprast.
Taču tajos mācību priekšmetos, kuri vairāk vizuāli, piemēram, matemātika, informātika, arī angļu valoda, klājas labāk. Tajos viņš tiek līdzi klasei.
Papildus viņš vakaros mācās kursos programmēšanu, angļu un latviešu valodu. Ir aizņemts visu dienu.
– Latviski viņš jau runā samērā labi.
– Jā, ja es ko iesāku teikt, viņš saprot, kas jāatbild un kā jāturpina. Taču mājās runājam ukrainiski, latviski ne.
– Kad jūs mācījāties, tad krievu valodas skolās bija daudz?
– Kādus četrus gadus to mācījos daudz, bet pamatīgi tā arī neapguvu, jo valodu attiecība sāka mainīties. Ukraiņu valodas bija mazliet vairāk nekā krievu.
– Latviski saprotat un runājat, vai mērķis ir valodu apgūt teicami?
– Man nepieciešams to prast darbā, un – jo vairāk, jo labāk. Tāpēc pierakstos kursos, kādus vien atrodu.
Rudenī bija brīdis, kad mācījos divos vienlaikus, – vienos internetā, otrus mums piedāvāja klātienē šeit pat. Tā es mazliet vienā vietā, mazliet otrā, jo gribējās apgūt pēc iespējas vairāk.
Izrādījās, ka starp diviem pasniedzējiem atrasties nav vienkārši, jo katrs deva savu informāciju;
tiešsaistē ne viss ir saprotams un kļūst skaidrs.
Tagad es mācos jau trešo kursu, kopš esmu šeit atbraukusi; pirmais bija pavasarī. Ar mums strādā skolotāja Ineta [Jurķe–Miķelsone], viņā klausoties, viss kļūst saprotamāks, vieglāk uztverams nekā attālinātās nodarbībās.
– Pastāstiet par savu bērnību!
– Dzīvoju Harkivas apgabalā, lielāko daļu bērnības pavadīju laukos pie vecmāmiņas. Viņai bija saimniecība – turēja govis un pīles, tās vajadzēja kopt un barot.
Pamatskolā biju parasta skolniece, pēc tās beigšanas iestājos medicīnas skolā. Ne ar ko īpaši papildus nenodarbojos, taču dienas tajā vecumā bija piesātinātas, tāpēc ka agri sāku mammai palīdzēt.
Viņa mani audzināja viena, un rocība nebija liela, vienmēr trūka naudas.
Manā skolas laikā mamma nodarbojās ar kosmētikas izplatīšanu. Es viņai palīdzēju izpildīt pasūtījumus un tādā veidā nedaudz nopelnīju.
Kad aizgāju mācīties tālāk, arī tad brīva laika īsti nebija. Vectētiņš strādāja kafejnīcā par apsargu, viņam bija gan jāuzmana apmeklētāju uzvedība, jārūpējas par kārtību, gan arī jākopj teritorija. Man bija 16 gadu, kad es jau strādāju apsardzē.
Kad apritēja 18, braucu peļņā uz Krimu. Nokārtoju skolā kursa eksāmenus, pabeidzu mācību gadu, un aiziet! Krimā novācu ražu – plantācijās lasīju ķiršus, persikus, no visa mazliet.
Pabeidzot medicīnas skolu, uzreiz sāku strādāt. Mani paņēma slimnīcā, kaut arī tur brīvu štata vietu nebija. Trūka darbinieku.
– Kāpēc izvēlējāties mediķes profesiju?
– Tā sanāk mantota. Tētis šobrīd strādā par rentgena laborantu, mamma ir slimnīcā nodaļas vecākā medicīnas māsa, arī radiniece un tante strādā medicīnā.
Patiesībā vecmāmiņas sapnis bija, lai izmācos par mediķi.
Pati kādreiz nemaz īsti nesapratu, ko gribu, tāpēc labi vien bija, ka mani pavirzīja. Tad daudz nedomāju, pabeidzu deviņas klases un uzreiz iestājos mācīties profesiju.
15 gadu vecumā arī īsti neapzinies, kas dzīvē gribi būt. Man vēlmju bija daudz – kļūt par frizieri vai stilisti, autovadītāju, dispečeri… 150 domu šaudījās galvā, bet izrādījās, ka medicīnas joma vistuvākā.
Mamma strādāja slimnīcā un visu laiku mani ņēma sev līdzi uz darbu. Es no astoņu mēnešu vecuma dzīvoju terapijas nodaļā, turpat blakus mammai.
Manā mazotnē viņa strādāja procedūru kabinetā, darbs bija maiņās, tā ka strādājām gan dienās, gan naktīs.
– Vai mediķes darbā esat pieredzējusi ļoti smagas situācijas?
– Īsti tā nevaru teikt, lai gan bijuši visādi momenti un grūtības ikdienā ir. Es taču strādāju gan terapijā, gan četrus gadus līdz karam – reanimācijā; tur bija sarežģītāk un visu ko nācās pieredzēt.
Es pret savu darbu vienmēr esmu izturējusies atbildīgi, sūdzību par mani nebija, un vadība izturējās labi.
– Miers – pāri visam, bet kādas vēl ir jūsu dzīves vērtības?
– Man galvenais, ka ir dēls; viņam dodu visu.
– Tā jau var puiku izlutināt…
– Nezinu gan… Jums šeit ir mazliet citādāka attieksme pret bērniem, bet mums, ja ģimenē viens bērns, tad – visu viņam. Ēdiens, protams, tiks sagādāts tik un tā, bet gribas, lai ir arī kas vairāk. Lai viņam bērnība labāka nekā mums.
Augām 90. gados, kad bija sarežģīti apstākļi, – vecā sistēma bruka, valdīja nebeidzama nabadzība. Un, ja reiz tā noticis, ka atrodamies Eiropas Savienībā un varam atļauties bērnam ko vairāk, tad arī gribas to dot.
– Kādas izjūtas bija, nonākot Eiropas Savienībā?
– Īpaši nav, ko uzsvērt. Augstas cenas, bet tagad arī Ukrainā viss palicis dārgāks. Ir grūti pierast pie Latvijas likumiem.
Esam likumpaklausīgi cilvēki, mums gribas rīkoties pareizi, bet sanāk, ka ne visu zinām un izprotam. Piemēram, iebraucam stāvlaukumā, kurā jānopērk talons, bet mēs to nezinājām…
Šobrīd jau saprotam – ja ko nezinām, labāk kādam pajautāt, un mums paskaidros.
Man patīk, ka šeit vienmēr palīdz, kad uzrunājam.
Ja cilvēks nezina pateikt, aiziet paprasa citam, kurš zina. Vienmēr reaģē.
– Kaķi paņēmāt tāpēc, ka dēls to gribēja?
– Jā, bērns to ļoti lūdza, un abi ar vīru domājām, ko mums darīt, – ņemt vai neņemt? Tā kā dzīvojam kopmītnēs, apstākļi mājdzīvnieku turēšanai nav labākie. Taču nolēmām – nekas traks nebūs, ja paņemsim, tik un tā pārcelsimies dzīvot uz Priekuli. Es tur strādāju slimnīcā, tāpēc izdevīgāk būs dzīvot tuvumā.
Mums dzīvokli atrada, bet šobrīd vēl nevaram pārcelties, jo tas jāremontē, mazliet jāpārtaisa. Sākam pamazām ko darīt, jo esam nedaudz iekrājuši naudu.
– Cik liels ir Priekules dzīvoklis?
– Tajā trīs istabas, protams, būs ērtāk. Varēsim izmitināt ciemos atbraukušus radiniekus. Mamma nevar atbraukt pavisam, viņu nelaiž tāpēc, ka mediķe un ir pienākums palikt Ukrainā.
Gribējām sev atvest līdzi vecmāmiņu un vectētiņu un līdz pēdējam cerējām, ka tas arī izdosies, bet viņi nespēj pamest māju un saimniecību, sunīšus, kaķīšus. Nav gatavi tādām dzīves pārmaiņām, neskatoties uz to, ka apkārt situācija nepavisam nav vienkārša tāpat kā visā valstī. Ciešas, gaida, uz kaut ko cer…
– Draudzības pasākumā ar vaiņodniekiem jūs rādījāt, kā mājās pagatavot ziepes. Kas to iemācīja?
– Mani neviens nemācīja, es apguvu pati. Ziepju gatavošana ir pietiekami interesanta. Man skaistas ziepes vienmēr patikušas jau kopš bērnības un to pagatavošana šķitusi aizraujoša, bet pati nebiju izmēģinājusi. Taču internetā uzgāju video, kurā demonstrēja, kā dara; skatījos un atkārtoju.
Sākumā gatavoju sev, bet vēlāk sapratu, ka šajā jomā var gan attīstīties, gan arī mazliet nopelnīt.
Ziepju gatavošana ir arī mākslas veids. Sanāk dažādas krāsas, var izveidot interesantas formas. Sāku ar mazu lācīti, bet nu jau esmu iemācījusies pagatavot puķu pušķus un dažnedažādas figūras.
Mājās, Ukrainā, nodarbojos ar daudz ko. Arī mājās taisīju manikīru un pedikīru – viss notika paralēli darbam medicīnā. Pazīstamām sievietēm bija veikali, es tiem piegādāju kosmētiku.
Galvenais bija nostrādāt pamatdarbā, un tad varēju darīt visu citu; patiesībā brīva laika man nekad nav bijis.
Reizēm, nostrādājusi nakts maiņu slimnīcā, mājās atgriezos tikai vēlu vakarā.
Cilvēki zināja, ko es protu un varu sagādāt, un aicināja pie sevis. Tad te, tad tur bija jābrauc, kaut kas jāaizved, jāaiznes.
– Vai vīrs ir tikpat aktīvs kā jūs?
– Viņš strādā algotu darbu, cenšas izdarīt ģimenei nepieciešamo, taču pieradis, ka es aizbraukšu visur, kur vajag. Vīrs mājās ir vairāk nekā es, daudz darbojas ar dēlu, pagatavo ēst.
– Kā jums visvairāk pietrūkst?
– Ļoti skumstu pēc mājām, neaprakstāmas ilgas. Būtu miera laiks, mēs mierīgāk reaģētu uz pārcelšanos, jo tagad daudzi brauc uz citām valstīm strādāt, dzīvot. Bet, kad jāpamet vectētiņš, vecmāmiņa, mamma un katru dienu viņi atrodas frontes līnijā…
Oktobrī raķete nokrita vecmāmiņas mājas pagalmā, gāja bojā 59 cilvēki.
To zinot, ir ļoti smagi, nav iespējams iemigt. Visu laiku uztraukums – ja nu kāds piezvana un pastāsta, ka notikusi nelaime? Pat nezinu, kā izturēties tādā situācijā.
Ikdienā? Katastrofiski trūkst laika. (Smejas.) Tāda sajūta, ka te laiks lido, diena burtiski aiztek.
Vizītkarte
Natālija Reutska
- 31 gadu veca ukrainiete.
- Vienīgais bērns ģimenē, tuvākie radinieki palikuši Ukrainā.
- Pēc izglītības – feldšere. Strādā Priekules slimnīcas sociālajā nodaļā par medmāsu.
- Kopš 2022. gada jūlija kopā ar vīru un dēlu dzīvo bijušās Vaiņodes internātskolas kopmītnēs.
- Natālijas ģimenē ir trīs mājdzīvnieki – divas jūrascūciņas un tramīgs melns kaķis, ko pirms mēneša pārveda no patversmes.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
