Šās nedēļas nogalē, 14. februārī, Rucavas etnogrāfiskajā
mājā “Zvanītāji” visas dienas garumā norisināsies dažādas aktivitātes
seno tradīciju garā. Pasākumi plānoti arī svētdien un pirmdien.

Nodarbība
“Dzīvesskola” sestdien pulksten 11 sāksies ar miežu kukuļu vārīšanu. No
pulksten 12 Gatis Graudužs ierādīs sveču gatavošanu. Viņa mācekļi varēs tikt
pie pašgatavotas sveces, par izlietoto materiālu gan vajadzēs maksāt katram pašam.
Summa gan nebūs lielāka par vienu eiro. Pēc iestiprināšanās ar miežu kukuļiem
pasākuma dalībnieki mācīsies dančus, bet vēl vēlāk – Rucavas dziesmas un balsus.
Visu dienu Rucavas sievas Māra, Aija un Inga konsultēs Rucavas goda tērpa
darinātājas, bet villaiņu izšuvējas zīmēs topošo darbu rakstus.

Savukārt svētdien
pulksten deviņos paredzēta izbraukšana uz “Dzīvesskolas” nodarbību
Liepājas muzejā. Tur varēs iepazīt muzeja fondos esošās 40 Rucavas baltās
villaines vai to rakstainās malas.

Bet pirmdien, 16.
februārī, pulksten 15 “Zvanītājos” notiks praktiska nodarbība tradicionālo
ēdienu gatavošanā. Rucavas sievas mācīs taisīt riezi un rupjmaizes kārtojumu.

Ēka, kurā vairāk nekā
10 gadu Rucavas sievas organizē un vada senās tradīcijas un kultūras vērtības
godinošus pasākumus, ir viena no senākajām novadā. Vienstāva namiņš celts 19.
gadsimta 80. gados, un tajā joprojām saglabājies manteļskurstenis. Arī ēkas
sienas, griesti, sijas un grīda ir autentiski. Vienīgā mūsdienu liecība ir
jaunie logi, kas ielikti kāda Rucavas sievu realizēta projekta laikā.

“Šīs mājas
ir Jauru dzimtas īpašums. Ir tāds nostāsts, ka šī dzimta ir aizsākums ļaudīm,
kas šeit ir palikuši pēc zviedru kara,” zina stāstīt S. Aigare. “Mūsu
Pūķu Jānis ir no šīs dzimtas pēctečiem. Arī mājas īpašniece Lilita Patara, kura
Liepājas 5. vidusskolā strādāja par skolotāju un tagad ir pensijā. Viņa mums šo
māju iznomā.”

Bet viena no
pēdējām mājas iedzīvotājām esot bijusi sieviete vārdā Lēna un viņas draugs Mičis.
“Tā ir vesela leģenda. Mūža nogalē diezgan lustīgi te ir  dzīvojuši. Lēna ļoti mīlējusi savus lopiņus,
bet nav sanācis to gotiņu laikā pārdzīt mājās vai izslaukt,” ar smaidu
stāsta S. Aigare.

Etnogrāfiskās mājas nosaukums
“Zvanītāji” radies laikā, kad šeit mituši nama saimnieki, kas bijuši
saistīti ar baznīcu. “Vairāki laikam kalpojuši baznīcai, kāds bijis
zvaniķis. Šī bija māja centrā. Turpat blakus baznīca. Svētdienās no tālākām
vietām brauca kāzinieki. Te esot nereti ģērbtas un sapucētas līgavas pirms
iešanas uz baznīcu,” zina stāstīt S. Aigare.