Šoruden Gaviezes pagasta “Ražas ballē” prasmīgākā vīndara nosaukumu izpelnījās un balvu saņēma Mārcis Jukšs no zemnieku saimniecības “Vēži”. Gados jaunais cilvēks mērķtiecīgi pievērsies augļkopībai, stāda un iekopj ābeļdārzus, bet līdztekus tam pievērsies ar vīna darināšanas mākslai un šajā jomā atradis sev interesantus domubiedrus Latvijas Vīndaru biedrībā. “Satikšanās ar viņiem mani aizrāva. Tas bija kā āķis lūpā, kad atpakaļceļa vairs nav,” sacīja gavieznieks. Mūsu rajonu biedrībā pagaidām pārstāvot tikai viņš un aizputnieks Varis Sants.

Pagrabs, kurā ienākas āboli un vīns

Pirmais, ar ko lepojas un kurp ciemiņus aicina Mārcis Jukšs, ir viņa augļu pagrabs. Tur, kastēs sakārtoti un apetīti rosinot, smaržo visdažādākie vēla rudens un ziemas šķirņu āboli. Sārtvaidži un spilgti dzelteni – kā sviesta pikuči. Lieli – apaļi un mazāka izmēra bumbuļi. Dažas no šķirnēm teju būs ienākušās, citas kļūšot baudāmas ap Ziemassvētkiem, bet ir arī tādas, kas ēdāja zobiem padevīgas palikšot tikai pavasara pusē. Visam savs laiks.

Lai augļi saglabātos sulīgi un svaigi, telpā nemitīgi tiekot uzturēts vienmērīgs mitra gaisa režīms. Arī grīdu viscaur klāj plāna ūdens kārtiņa. Bet pagraba tumšākajā un tālākajā galā sarindotās garkakla pudelēs – klusumā un noslēpumains glabājas pašdarinātais vīns. Saimnieks saka, ka līdz lietošanas brīdim tam šeit kādu laiku jānostāvas. Visātrāk ienākoties ābolu vīns, kam vajadzīgi tikai pāris gadu, bet ķiršu un zemeņu vīns parasti nogatavojas trijos līdz piecos gados. Ilgāk tos uzglabāt neesot prāta darbs, jo tad varot izmainīties gan krāsa, gan garšas īpašības. Un ne jau uz labo pusi…

Svarīga ir garšas buķete

Mārcis Jukšs uzsver, ka viņš ir videi draudzīgi saimniekojošs augļkopējs, kurš ķīmiju savos dārzos nepielieto. Tas jāsaprot tā, ka arī vīns “Vēžos” tiek darināts tikai no dabīgās augļu un ogu sulas un nekādas citas papildvielas sevī nesatur. Tieši tādēļ, ka ķīmikālijas nav pielietotas, vīna uzglabāšanas termiņi esot ierobežoti. “Ķīmija spējīga nogalināt visu. Tikai tāds, kam pievienoti konservanti, var glabāties simt un vairāk gadu,” ironiski pasmaidīja “Vēžu” saimnieks.

Bet viņam tie ilgie termiņi nemaz neesot vajadzīgi. Katru rudeni taču pietiekot izejvielu, lai pievērstos jaunam raudzējumam. Lietā tiekot liktas novāktās ogas, kā arī mazie un kroplie āboltēni un bumbierīši, kas tirgum nav piemēroti. Kad izspiestā augļu un ogu sula iepildīta raudzējamajos traukos, vīndaris tai pievieno franču raugu. Mārcis Jukšs uzskata, ka no tā īpašībām ļoti atkarīga vīna kvalitāte.

Bet, vaicāts par vīna sastāva receptēm, atbildēja izvairīgi. Svarīga esot garšas buķete. Arī krāsa un smarža. Viņaprāt, divus vienādus vīnus mājas apstākļos vispār neesot iespējams izgatavot. Katru reizi dzērienam būšot savas, atšķirīgas īpatnības. Tāpēc, ka iznākumu nosaka ļoti daudzi komponenti. Arī aizvadītā vasara. Kāda tā bijusi? “Vienugad ogas un augļi ir saldāki, bet citugad tie ienākas skābāki. Arī sulas sastāvu nekad nav iespējams atkārtot. Tādēļ varu teikt tā: cik vīnu, tik recepšu. Taču tieši tas ir saistoši, nekad nav precīzi zināms, kas tur īsti iznāks,” klāstīja vīndaris.

Vīna darināšana prasa pacietību

Mārcis Jukšs atklāja, ka reizumis neapmierinoties ar dārzā izaudzēto, bet ievācot tāpat dāvanas, ko piedāvā mežs un lauks. Ļoti noderīgi vīna darināšanai izrādījušies mežāboli, jo tajos ir vairāk skābuma. No dārza šķirnēm tiem varot līdzināties tikai Antonovka. Mežābolus Mārcis Jukšs atrodot sēņodams un katru reizi pārnesot mājās pa prāvam grozam. “Kā cilvēka iztikšanai ir vajadzīga maize un ūdens, tā vīna raudzēšanai nepieciešams slāpeklis un cukurs. Jo izejvielās ar to bagātākas, jo labāk, ” atzina vīndaris.

 Arī patlaban, iepildīts lielos un hermētiski noslēgtos stikla traukos, “Vēžos” rūgst šā rudens vīns. Liekas, ka tas burbuļojot kaut ko nemitīgi savam saimniekam vēsta. Tā tas turpināšoties mēnešus trīs vai četrus. Lielajos traukos rūgšanas process notiekot ilgāk, mazajos – straujāk. “Pēc tam, kad vīns ir norūdzis, to novieto vēsākā vietā, lai kādu laiku nodzidrinās,” sacīja augļkopējs, piebilstot, ka vīndara vaļasprieks nostiprinot cilvēkā arī pacietību. Neko šajā darbā nav iespējams sasteigt, visam jānotiek tādā secībā, kā iekārtojusi Dabas māte.

Dzēriens, kas sniedz baudu

Vīndaru brālībā, kas tagad pārtapusi par biedrību, viņš satiekoties ar lietpratējiem. Tad pienākot arī pats interesantākais brīdis visā vīna tapšanas procesā. Un tā esot dzēriena degustēšana, kuras gaitā kopīgi tiek noskaidrotas vissmalkākās garšas nianses un labākie meistari. Stāstīta pieredze un gūti secinājumi nākamajiem brūvējumiem. Brālībā nelišķējot viens otram, bet sakot uz aci visu, kā ir. Tas ir pats svarīgākais, jo kam gan der salkani komplimenti? Latvijas vīndari satiekoties gadā reizes trīs vai četras, viņi piedaloties arī Vīna svētkos Sabilē un rudenī, kad notiek vīnogu izstāde.

 Vīns ir dzēriens, kas sniedz baudu. Tas domāts garastāvokļa uzlabošanai. Daudzi to iedzer pirms pusdienām. Taču vīns jālieto ar mēru, savā vietā un laikā. Lai likuma sargi neiebilstu, jāteic, ka pārmērīga alkohola lietošana ir kaitīga jebkura cilvēka veselībai, turpretī laikus iztukšota vīna glāze var paglābt no saslimšanas. Mārcis Jukšs pastāstīja, kā reiz, strādājot savā dārzā, ļoti izmircis un pārsalis. Kad pārnācis mājās, jutis, ka slimība ir klāt. Taču iedzertais skābais upeņu vīns, kura sastāvā netrūkst dažādu vitamīnu, to novērsis, un pēdējos gados viņam vispār visas slimības gājušas secen.

Franču ciemiņi izsakās atzinīgi

Lasītāju droši vien interesē, kā tiek notērēts “Vēžu” vīns? Mārcis Jukšs teica, ka uz tirgu to nevedot, bet mēdzot uzcienāt draugus un paziņas. Galdā pudeles tiekot celtas arī tad, kad jānosvin dzimšanas diena vai kādi citi svētki. Un tad esot lieliski, ka bāriņš atrodas tepat pagrabā un nekad nav jāskrien meklēt rezerves uz Grobiņu vai citu vietu. Viņš neslēpa, ka gadījies kopā ar draugiem nonākt arī līdz dziesmai, taču otrā rītā galva nekad neesot sāpējusi, vienmēr pamodies možs un darba spējīgs.

 Savu vīndara prasmi gavieznieks ļāvis novērtēt arī pašvaldības deputātiem, un šā gada pavasarī sarīkojis raudzējuma degustācijas sarīkojumu no vīna zemes Francijas atbraukušajiem pagasta ciemiņiem. Tie, protams, bijuši pārsteigti par iespēju tikties ar vietējo vīndari un, viņa dzērienu nobaudījuši, ne tikai devuši tam atzinīgu novērtējumu, bet pat iegādājušies vairākas pudeles līdzvešanai uz mājām. “Vēžu” saimnieks pastāstīja, ka ne tik sen viņa raudzējumu novērtēt iegriezušies arī Liepājas deputāti ar domes priekšsēdētāju Uldi Sesku priekšgalā.

Vairāk nekā desmit gados, kas veltīti vīndara mākslas izzināšanai, Mārcim Jukšam nācies piedzīvot arī gadījumus, kad raudzējums pārvēršas etiķī un ir jāizlej. Tomēr neveiksmes tikai vairojot interesi darboties, lai perfektāk izprastu vīna raudzēšanas vissmalkākās nianses un spētu radīt dzērienu, no kura neatteiktos pat dievi.