liepajniekiem.lv
Pēc joka nav divreiz jāprasa
Madonas novada Mētrienas keramiķi Einārs Dumpis un Daina Dumpe kopj Vidzemes puses podniecības tradīcijas.
Savukārt režisors ar Ziemupes saknēm Mārtiņš Eihe Rēzeknes teātrī “Joriks” iestudējis izrādi “Muols”.
M. Eihe un keramikas zinātāja Līga Skariņa sarunā atklāja daudz aizraujošu faktu un stāstu par teātri un mālu.
“Izrāde ir tapusi Latgalē, kas ir otra vai trešā manis daļa. Esmu pa trešdaļai no visurienes. Viens vecaistēvs ir no Alojas, otrs no Ziemupes, vecvecmamma ar vecmammu ir no Latgales,” stāsta režisors.
Kādu laiku Rēzeknē strādājot teātrī “Joriks”, kļuvis skaidrs, ka jāceļ gaismā un jārunā par lietām, kas saistītas ar šo novadu.
Spilgta Latgales iezīme ir podniecība. “Nabadzības dēļ tā daudz spilgtāk saglabājusies cauri padomju laikiem, jo Vidzemē, kur jau bija rūpnīcu tipa ražošana, vai Kurzemē, kur fabrikas, ieskaitot Kuzņecova fabriku, bija panākušas to, ka podniecība bija stipri sarukusi.
Nolēmām tam visam izburties cauri, un viens no noteikumiem bija, lai daļa izrādes ir latgaliešu valodā,”
atklāj M. Eihe.
Abi aktieri Liena Šmukste un Jānis Kronis ir ar latgaļu saknēm. Viņu pamatvaloda gan ir latviešu literārā, tāpēc daži latgalieši jau izteikušies, ka viņu runa īsti neatbilstot latgaliešu valodai.
“Pieņemam, ka šis ir mūsu dialekts, jo latgaliešu valoda atkarībā no vietas un citu valodu ietekmes ir ļoti dažāda,” viņš uzsver.
Jānis Pujāts, viens no cilvēkiem, kurš palīdzēja Latgales podniecībai saglabāties, ir J. Kroņa vecātēva brālis. Jāņa tētis arī ir podnieks.
Izrādes veidotāji savāca virkni interviju, kuras nedaudz pārveidoja, lai veidotos stāsts. Šī ir lekcijas tipa izrāde, kurā ir ļoti daudz teksta, faktu un atsauču.
“Centāmies iziet cauri podniecībai, keramikai no pirmsākumiem līdz šodienai, lai mēģinātu saprast, kas ar to notiek, kā tā attīstās,” stāsta režisors.
Izrāde tapusi diezgan viegli. “Daudz dauzījāmies, braucām pie pāris Latgales podniekiem. Tiem tur nav jāprasa divreiz, lai viņi pastāstītu kādu joku vai iedotu pamēģināt.
Izrādē ejam cauri cilvēka dzīvei ar tautasdziesmām un cauri visam procesam no brīža, kad izrok mālu, līdz cepļa izkrāmēšanai,”
viņš atzīmē.
Interesanta nianse – kad J. Pujāts sāka darboties, Latgalē bija podnieki. Tad vienu brīdi kļuva par keramiķiem, bet nu ir atpakaļ podnieki.
“Katra reize nosaukt nepareizi varēja beigties ļoti slikti. Tagad nosaukt kādu no podniekiem par keramiķi nozīmē, ka vari pa taisno no sētas iet pa ceļu,” nosmejas Mārtiņš.
2021. gadā iestudētā izrāde ilgu laiku nebija spēlēta, tika speciāli atjaunota Ziemupei. Šīs ir otrā reize, kad to spēlē pie cepļa. Tagad iestudējumu piedāvās “Skolas somas” programmai.
Mazais vīriņš ar lielu iedvesmu
Līga Skariņa saskaitījusi, ka māls viņas rokās ir 53 gadus.
“Biju bērns, dzīvoju Lubānas ezera reģionā uz Vidzemes un Latgales robežas. Paņem lāpstu, iedur, un tur ir māls, tas atrodas ļoti sekli. Rokam kartupeļus, un vectēvs mani bar: “Kāpēc tu neliec kartupeli grozā, ko tu tur dari?” Es nezinu, ko es daru. Izrādās, mīcu zemi.
Tikai vēlāk es sastapos ar mālu skolā un sapratu, ka tas patīk. Esmu laimīgs cilvēks, jo visu laiku varu darīt to, kas man patīk.
Un pat iztikt varu,” viņa uzsver.
Rēzeknes lietišķās mākslas skolā mācīja podniecību. “Skolas laikā uzzināju, ka mākslas zinātnieks Jānis Pujāts organizē tautas universitāti. Gribēju vēl vairāk uzzināt par to, kas man patīk. Viņš bija tik pārņemts, tik iedvesmots.
Zināju – kad es tur iešu, mazais vīriņš lēkās ap mani, stāstīs, rādīs. Tie stāsti, tas azarts! Bija vairāk par 20 cilvēkiem, visi aktīvi, reti kāds neieradās, jo J. Pujāta personība pievilka,” atceras L. Skariņa.
M. Eihe pauž, ka šodien mēs to sauktu par neformālo izglītību.
J. Pujāts atrada vecos podniekus, daļēji arī piespiežot viņus dalīties ar savām zināšanām. Agrāk amatnieki savus knifus neatklāja, bet viņš panāca, ka tie dalījās.
Viņš arī aizsāka podnieku dienas – cepļa dedzināšanu kopā ar viesiem. Kad J. Pujāts veda lielo izstādi uz Maskavu, tie bija svētki Latgales podniekiem, un lielāki pat nav bijuši.
“Man ir sajūta, ka podnieku darbos ir viņu dvēsele. Paņem darbiņu, un kļūst silti,”
saka L. Skariņa.
“Acs varbūt saka vienu, bet rokas citu, gribas darbu apglaudīt. Neviens cits keramikas materiāls nesniedz tādu siltumu, tikai māls.”
Darbošanās ar mālu nomierina. “Smejos – ja man nebūtu gadījies sajust mālu, kartupeļus rokot, varbūt sen jau būtu trako mājā. Labāku zāļu nezinu.
No šī materiāla var visu. Māls kļūst par keramiku tad, kad to apdedzina. Kamēr māls ir zemē, tas ir auglīgas zemes daļa. Mālam ir zemes kods, zemes DNS. Paņemiet rokās, padarbojieties!” aicina keramiķe.
L. Skariņa veido māla gleznas. To izdomājusi darīt tāpēc, ka tad nevajag dedzināt.
Latvijā ir dažādu krāsu māli. Pie mums iegulās nav balto mālu, ir zilgani pelēki, kuri dedzinot kļūst gaiši.
Lai varētu gleznot, māksliniece mālus vāc, kad vien ierauga, iet uz lauka un rok. Viens māls ir no Labraga, skaists, zaļi pelēks.
Ar mālu viņa glezno nevis uz audekla, bet uz preskartona, pievienojot līmvielu, lai biezais slānis nekristu nost.
Einārs Dumpis cepli kurināja sešas stundas, jo šis esot maziņš. Mājās četrreiz lielāks, tad to kurina deviņas stundas. Tā kā šis ceplis nav samūrēts, bet tikai sakrāmēts, apkārt likti mālos mērcēti palagi.
“Nojauksim un iebetonēsim plāksni ar uzrakstu, ka te bija ceplis,”
smejas Einārs.
Melno jeb svēpēto keramiku apdedzina temperatūrā tuvu tūkstoš grādiem. Melno cepli parasti kurina ārā, jo rodas tvana gāze.
Ventspils muzejā Dumpjiem ir uzbūvēts Kurzemes ceplis, tāds, kāds savulaik bijis Rucavā.
E. Dumpis zina, ka virpots trauks ir izturīgāks un ilgāk lietojams nekā lipināts.
Māls sastāv no plāksnītēm, kuru starpā tiek ūdens un tās kustina. Tiklīdz plāksnītes izžūst, tās sastingst. Kad izdedzina māla trauku, tad plāksnītes saķep, un ūdens vairs neiekļūst.
Virpojot plāksnītes sastājas visizturīgāk. Kad veido, tās vienkārši var sakrāmēties tā, ka trauks būs trausls. “Trauki plīst uz laimi. Bet ne uz jūsu,” atgādina podnieks.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
