Tveicīgā dienas vidū ienākot Aizputes novada “Ķibju” sētsvidū, pārņem iespaids, ka no dzīves realitātes un mūsdienu norisēm pēkšņi esi nokļuvis skumjas pasakas zemē.

Kuplā zālē ieaugušas dēd dažādas lauksaimniecības mašīnas, bet pirms vairāk nekā simt gadiem celtā dzīvojamā māja, laika zoba sagrauzta, palēnām grūst. Nav saimniekiem tādas naudas, lai apturētu šo procesu. Arī divsimt piecdesmit gadu vecā liepa pie akas, uznāktot stiprākam vēja pūtienam, draud nogāzties, jo viens no tās varenākajiem zariem jau aizlūzis, bet satrunējušā stumbra dziļākajā dobumā san tur iemitinājušās bites.

Jūtas tā, kā pats sevi noskaņo

Tomēr īpašnieki Velta un Aivars Leperti nesūdzas, bet saka: šajā no priekštečiem mantotajā vietā jūtas pietiekami omulīgi. Šeit tagad paiet viņu dienas, kurās aizvien pietiek darāmā un netrūkst ikdienas prieku. Cilvēks var justies tik labi, cik cerīgi viņš pats sevi noskaņo. “Tāpēc labāk nerunāsim par politiku,” sacīja Velta. Rau, visapkārt dzied putni, bet rītos viņus apmeklējot pelēko irbīšu pāris, kas droši tekā, gādādamas sev iztiku. Bet uz nolūzušā liepas zara var ērti pakarināt izkapti.

 Kādreiz, kad bijuši gadus divdesmit jaunāki, arī Leperti esot kaldinājuši lielas ieceres, cenšoties izveidot zemnieku saimniecību, lai nodarbotos ar lauksaimniecisko ražošanu, sētu un audzētu graudus. Tādēļ sagādāta mazāk nolietota un vecāka tehnika, ko saremontējot varētu likt lietā. Aivars taču pēc izglītības esot lauku inženieris, pabeidzis Lauksaimniecības universitāti Jelgavā. Viņa prasmīgās rokas un pieredzes bagātā galva spējot iedvest dzīvību pat sarūsējušam dzelzs gabalam. Arī bišu stropus viņš pats labojot un iemanījies pagarināt to mūžu, iebūvējot iekšienē mazāka izmēra kastīti. Tajā medus vācējām esot pat labāki pārziemošanas apstākļi, jo bišu kamols veidojoties apaļš nevis iegarens.

Apkārtne uzzied varavīksnes krāsās

Vēlāk par naudu, kas iegūta, pārdodot zemi, iegādāts arī kombains “Sampo” un Rietumeiropā ražots traktors. Šī tehnika lieti noderot arī tagad, kaut arī apstākļi izkārtojušies tā, ka cerētais kredīts un ražošana līdz ar to aizgājuši secen. “Ja būtu zinājis, ka pienāks dižķibele, tad gan šo tehniku nebūtu gādājis,” atzinās Aivars.

Kaut arī lolotajiem plāniem nācies pārvilkt treknu svītru, tomēr pēc tās neveiksmes Leperti saglabājuši sev biškopību. Viņu dravā esot ap 30 saimju. Lielāku skaitu jau arī divatā aprūpēt būtu neiespējami, viņi domā. “Man ļoti patīk ar bitēm darboties, bet tirgoties ar medu neciešu. Ja dīzeļdegviela nebūtu jāpērk, tad ienesumu nemaz nepārdotu,” teica Aivars. Strādājot dravā, viņš jūtoties kā sajūgts vienā ritmā ar dabu, ar vasaras norisēm, jo nepaļaujoties uz pļavu un mežu puķēm vien, bet, katru gadu paplašinot platības, “Ķibjos” audzē dažādus nektāraugus.

Bišu amoliņš, facēlija, daglītis un pat dzeltenās sinepes. Pavisam aptuveni desmit hektāru lielas platības. Tas viss iesēts ar tādu aprēķinu, lai ziedu netrūktu ne jūnijā, ne jūlijā un augustā. Kad vienā laukā ziedēšana tuvojas nobeigumam, otrajā tā tikai sākas. Bet ir brīži, kā tas noticis arī šovasar, kad tveice pasteidzina augus, un tad varavīksnes krāsās uzzied visa apkārtne. Tas ir neizstāstāmi skaisti, kaut gan bites nepagūstot visu šo bagātību apskriet un labumu paņemt.

Skrejai jābūt pret sauli

“Kad daglītis sāk ziedēt, tūlīt redzu, ka ienesums stropos palielinās,” sacīja Aivars, ar plaukstu noglāstīdams medus auga zilo ziedu vārpu. Viņš nezinot, ka Lejaskurzemē vēl kādam dravniekam tas laukos būtu.

Lai bitēm nebūtu tālu jālido, daļu stropu viņš novietojis pašā lauka malā ar skreju pret sauli, bet citus esot aizvedis uz Alsungas mežiem, kur pabērzi sīksīkiem ziediņiem zied. Griboties taču, lai krājumos būtu arī meža ziedu medus, jo paša stādītās avenes neesot paguvis laikā izravēt un tās šovasar ieaugušas zālē. Toties cūku pupas un ķirbji padevušies labi, un bites katrā ziņā to pratīšot novērtēt. Arī vecā liepa pagalmā pie akas šovasar vēl būšot bitēm ļoti dāsna.

Aivars neslēpa: lai gan mūspusē esot viens no lielākajiem audzētājiem, kaprīzo nektāraugu kopšanu pagaidām vēl tikai apgūstot. Tā nav tik vienkārša, jo esot strikti jāzina, kādā augsnē labāk attīstās facēlija un kādā tīrumā – smilšainā vai mālzemes – jāsēj bišu amoliņš. Ja to ignorē, ciesas un vībotnes gūstot virsroku. Arī šā pavasara nepietiekamais mitrums būtiski aizkavējis augu attīstību. Turklāt jāņem vērā, ka šo kultūru sēklas pensionāru kabatai neesot lētas. Par daglīti vien nācies izdot vairāk nekā simt latu, lai apsētu 0,3 hektārus lielu platību. Turpmāk gan šim nolūkam viņam nauda vairs nebūšot jātērē, jo, liekot lietā kombainu, rudenī augus nokulšot pats.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds” 

“Kad daglītis sāk ziedēt, tūlīt ienesums stropos palielinās,” par nektāraugiem priecājas Aivars Leperts.