16. maijā Bārtas krasta paugurā pie lielā akmens, kas tur pagājušā gadsimta beigu posmā novietots sakarā ar simttūkstošo meliorēto rajona zemes hektāru, pulcējās sirmi vīri un sievas, kas tīrumu sakārtošanai, kā arī lauku ceļu un tiltu būvei veltījuši lielāko daļu mūža.

Viņi bija sanākuši, lai godinātu sava enerģiskā vadītāja Arvīda Manfelda un viņa paveiktā darba piemiņu. “Manam tēvam piemita gan ķēriens, gan vēriens,” teica meliorācijas vadītāja meita Inese.

Rajonā vēl sastopami cilvēki, kas atceras, kā 25 tonnas smagais meliorācijas dižakmens nonācis Bārtas paugurā. Tie ir Imants Klagišs, kas vadījis lielā granīta bluķa pārvietošanas darbus, un traktorists Kārlis Ļubāns, kura treileris smagumu no Grašu māju pagalma atvedis uz jauno palikšanas vietu. “Akmens bija iegrimis dziļi zemē. Mēs to atradām zem sagruvušas klēts pamatiem. Nebija viegli iesārto pelēci izcelt dienas gaismā,” viņi stāstīja. Un piebilda, ka daudz akmeņu savulaik nocēluši no laukiem, daudz ūdeņu aizpludinājuši un krūmu novākuši. Tāpēc tagad neesot laba dūša, redzot, ka aršanai sakārtotā zeme pamazām atkal pārpurvojas, drenas aizsērē un grāvji aizaug ar kārklu puduriem.

Lauksaimniekam Jurim Janekam neesot patīkami redzēt, ka latvieši savu tēvu zemi uztic apsaimniekot ārzemniekiem. Tā notiek tāpēc, ka valstij aizvien vēl trūkst īsta stūresvīra. J. Janeks uzsvēra, ka liela vaina slēpjas apstāklī, ka neprotam piesaistīt un likt lietā naudu, ko piešķir Eiropas Savienība. Šajā ziņā daudz varot mācīties no Manfelda, kurš Lauksaimniecības pārvaldi nemitīgi mudinājis iekļaut plānos jaunus objektus, lai tikai valsts finansējums neaizplūstu garām mūspusei.

“Liepājas rajons bija vienīgais Latvijā, kas spēja nomeliorēt 100 tūkstošus hektāru zemes,” teica bijušais meliorācijas ministrs un Manfelda kādreizējais kolēģis Jānis Poprickis, kurš tagad darbojas Meliorācijas biedrības valdē, bet bārtenieks Jānis Leja teica, ka neesot aizmirsis pirmo melioratoru brigādi, kas pagastā izveidota 1956. gadā. Viņš toreiz bijis students, taču vīri un sievas to labprāt uzņēmuši savā pulciņā. “Melioratori smagi strādāja – no saules līdz saulei, bet, kad dabūja algu, tad desmit dienas to tērēja,” viņš teica. Un pastāstīja, ka strādātāji galvenokārt bijuši latviešu tautības un viņu starpā daudzi tādi, kas izcietuši represiju pārestības. Citur šie cilvēki darbu nav varējuši dabūt.

Vienīgais starp kolēģiem, kurš vēl joprojām neatlaidīgi turpina strādāt savā nozarē, ir nīcenieks Jānis Ameriks. Noliekot pavasara ziedus pie dižakmens pamatnes, viņš atzina, ka jūtoties pacilāts. “Meliorācija nekad nebeigsies,” prognozēja cienījamais vīrs. Viņa  firma SIA “Melioserviss” tuvākajās dienās paredz uzsākt diezgan vērienīgus meliorācijas darbus Grobiņas pagasta teritorijā. Šovasar katrā ziņā tur viņiem darba pietikšot.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Tēva piemiņai ziedus pie Bārtas dižakmens noliek Arvīda Manfelda meita Inese.