Aniceta Stūre ir pensionāre no Durbes novada, Vecpils. Pirms desmit gadiem Ziemassvētku laikā attāls radinieks sievietei nozaga “Swedbank” karti un agrā rītā izņēma no konta 500 latus skaidrā naudā. A. Stūre stāsta, ka iesniegumu par zādzību policijā iesniegusi jau pirms desmit gadiem, bet par spīti tam, ka ir zināms aizdomās turamā vārds un uzvārds, vainīgais joprojām neesot atrasts.

“Stāviet rindā!”

Svētku laikā sievietes lauku mājās ciemojies attāls radinieks, mazmeitas pusbrālis. Kad A. Stūre pamodusies, konstatējusi, ka radinieks ir devies prom. Aizdomas radušās, kad savu naudas maku sieviete ieraudzījusi istabā, kurā gulējis viesis. Maks bijis iztīrīts tukšs, no tā pazudusi arī “Swedbank” karte. Vēlāk pēc izdrukām noskaidrojies, ka ciemiņš rīta agrumā devies uz Saldu, kur no bankas kartes noņēmis skaidru naudu 500 latus. Vēlāk A. Stūre karti bloķējusi, bet bijis jau par vēlu. Laikā, kad zādzība tikusi pastrādāta, mājās bijis arī sievietes dēls.

“Man ir 77 gadi. Esmu otrās grupas invalīde. Tālu prom no mājām es viena nedodos, tur man vajag palīgus, tāpēc labu laiku pēc svētkiem dēls man sarunāja transportu, lai es varu aizbraukt uz banku. Tur paņēmu izdruku, kurā uzzināju, cik liela ir nozagtā summa un cikos naudas izņemšana notikusi. Zvanīju toreiz vietējam policistam Armandam Bergmanim, viņš atbrauca. Uzrakstīju iesniegumu, ko vēlāk viņš nosūtīja uz attiecīgo kantori. Toreiz saņēmu paziņojumu no Liepājas policijas iecirkņa: “Esam saņēmuši 2011. gada 25. marta iesniegumu, ka Durbes novada Vecpils pagasta “Sumaķos” jums tika nozagta “Swedbank” kredītkarte un no kredītkartes noņemta nauda. 2011. gada 31. martā Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Liepājas iecirknī tika uzsākts kriminālprocess Nr.11261027411, atbilstoši krimināllikuma 193. panta 2. daļas pazīmēm.” To bija parakstījis vecākais inspektors Ķīnēns. Visus šos gadus es ik pa laikam zvanu uz Aizputes policiju un interesējos, kad tā lieta tiks atrisināta. Brīžiem viņi man teica, ka atbildīgais cilvēks neesot uz vietas, citreiz solījās atzvanīt, bet neatzvanīja, bet pēdējo reizi, kad zvanīju, skarbi uzkliedza, ka zaglim esot vairākas krimināllietas un es lai stāvot un gaidot rindā. Tā es stāvēju tajā rindā un gaidīju. Zinu, ka viņš daudzas reizes bija cietumā, viņu pat miesīgā māte vairs nepieņēma, kad viņš nāca. No bērnības jau to puisi pazinu, vienu brīdi, kad grūtāki laiki bija, viņu pat uzturēju. Neko ļaunu viņš man nebija toreiz nodarījis,” atklāj A. Stūre. Pants, pēc kura uzsākts kriminālprocess, par sveša finanšu instrumenta vai maksāšanas līdzekļa nolaupīšanu, iznīcināšanu, bojāšanu vai nelikumīgu izmantošanu paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

Neviens nekomentē

Stūres mazmeita sievietei stāstījusi, ka radinieks jau labu laiku iznācis no ieslodzījuma, nodibinājis ģimeni un nomainījis uzvārdu. “Un tad es sāku domāt – nu, pag, cik tad ilgi es tajā rindā stāvēšu? Jau desmit gadus nogaidīju. Atkal zvanīju vietējam policistam, viņš man iedeva kādas krimināllietu izmeklētājas numuru. Kad es ar viņu sazinājos, viņa man paskaidroja, ka mana krimināllieta mētāta no rokas rokā un beigās kaut kāds prokurors šo lietu slēdzis. Kad jautāju izmeklētājai, ko varu darīt, viņa man ieteica rakstīt iesniegumu uz Liepājas prokuratūru ar lūgumu atjaunot lietu. 2019. gada decembrī to uzrakstīju un nupat kā saņēmu atbildi, ka iesniegums tiks izskatīts un tad ar mani sazināsies,” stāsta izmisusī sieviete.

Lai rastu skaidrojumu, kāpēc lieta tik ilgi netiek atrisināta, laikraksts “Kurzemes Vārds” zvanīja uz numuru, ko A. Stūre norādīja kā izmeklētāju kontakttālruni. Uz zvanu atbildēja sieviete, kura apstiprināja, ka ir krimināllietu izmeklētāja, tomēr priekšā stādīties atteicās. Atsaucoties uz likumu ievērošanu, viņa nesniedza arī komentārus. Arī Kurzemes reģiona pārvaldes vecākā speciāliste sabiedrisko attiecību un sadarbības jautājumos Madara Šeršņova situāciju komentēt nevarēja, vien paskaidroja, ka sievietei, kura ir kriminālprocesā iesaistītā persona, uz visiem šiem jautājumiem atbilde jau esot sniegta un ir izskaidrots, kā tālāk rīkoties. “Par to, ka šāda lieta ir, esam informēti,” apstiprina M. Šeršņova. Bet uz A. Stūres jautājumu, vai vainīgais tiks sodīts, speciāliste skaidro, ka sodu kriminālprocesos var piespriest tikai tiesa, ne Valsts policija, un ja materiāls nav nonācis līdz tiesai, tad, saprotams, tiesvedība nav uzsākta. “Šajā situācijā neko vairāk komentēt nevarēsim, jo lieta šobrīd atrodas prokuratūrā. Gaidām prokurora norādījumus, pēc tiem arī vadāmies un strādājam,” piebilst M. Šeršņova. Sazinājāmies arī ar Latvijas Republikas Prokuratūru, kur preses sekretāre Laura Majevska precizēja, ka lieta nav vis izbeigta, bet apturēta: “Pirmstiesas izmeklēšana lietā turpinās. Taču prokurore šobrīd izskata sūdzību lietā, tādēļ plašāku informāciju šobrīd nevaram sniegt.”

“Pagājuši tik daudzi gadi, bet nekas nav atrisināts. Kas es esmu? Kāpēc pret mani izturas nenopietni? Pants ir, noziedznieks ir, iesniegums ir, bet uz priekšu nekas nevirzās. Uzskatu, ka pret mani izturas beztiesiski. Likums mani nepasargā. Varat braukt pie manis un skatīties – viena parasta lauku viensēta, te pat nekāda izmeklēšana nebūtu jāveic, viss redzams kā uz delnas. Protams, es priecātos, ja atgūtu naudu. Vismaz bērēm pietiktu,” skumji nosaka A. Stūre.