liepajniekiem.lv
Durbes gods kaimiņvalsts novada vēsturē
“Šī diena, kad tika gūta ļoti svarīga uzvara žemaišiem un Žemaitijas novadam, kas atrodas pa vidu starp Latviju, Baltijas jūru un reģionu, ko dēvē par Mazo Lietuvu, mums patiešām ir ļoti īpaša,” uzsver R. Šilingiene. Viņa kopā ar interesentu kopu un draugiem no līdzīgām biedrībām Durbē ieradusies viena no pirmajām. Žemaitijas novadā ir vairākas entuziastu kopas, kas rūpīgi glabā un uztur savu identitāti. Atbraukušie kaimiņvalsts vēsturiskā novada iedzīvotāji pastāsta, ka šis svarīgais datums tiek atzīmēts katru gadu, arī vairākās Žemaitijas vietās izskan Durbes vārds, atzīmējot vēsturisko notikumu. 13. jūlijs šogad ir darbdiena, tādēļ uz Durbi atbraukuši tikai tie, kuri varēja tikt. Iepriekšējā gadā pasākumu nācās izlaist kovida un ar to saistīto drošības noteikumu dēļ.
Durbes kauja tiek dēvēta par smagāko kauju Ziemeļu un Baltijas krusta karu laikā, kas norisinājās no 12. līdz 14. gadsimtam.
Vācu ordenim bija izdevies pakļaut līvu, igauņu, latgaļu, sēļu, kuršu un zemgaļu novadus. Savukārt Lietuvas karalis Mindaugs bija pieņēmis kristietību un atteicies no vairākiem novadiem, un par Vācu ordeņa Livonijas atzara mērķi kļuva Žemaitijas novads. Žemaiši sīvi pretojās pakļaušanai, un viņu cīņa 1260. gada 13. jūlijā pie Durbes beidzās ar uzvaru. Žemaišu karaspēks smagi sakāva krustnešus. Vēsture un hronikas stāsta, ka žemaišiem palīdzējuši kurši, kaut gan sākumā tie bijuši vācu pusē, taču kaujas laukā kļuvuši par žemaišu sabiedrotajiem. Visbiežāk vēstures avotos sastopama versija, ka žemaišu karaspēks, kas pie Durbes sastapās ar krustnešiem, ar bagātīgu kara laupījumu un gūstekņiem atgriezās no sirojuma pa Kursu. Ordeņa karspēkā bija arī pakļautie kurši, prūši un igauņi. Pirms kaujas kurši pieprasījuši, lai pēc uzvaras viņiem atdod žemaišu sagūstītās sievas, bērnus un salaupīto mantu. Kad ordeņa mestrs atteicies šo prasību izpildīt, kurši un igauņi pārtraukuši cīnīties.
Kaujā krita liels skaits bruņinieku, arī ordeņa mestrs, Vācu ordenis cieta sakāvi, un kurši pret to sāka sacelšanos.
Taču vēstures avotos un hronikās parādās arī citi kaujas norišu atainojumi, kas mēdz būt pat pretrunīgi.
Skaidrs gan ir viens, ka pēc Durbes kaujas ordenim nācās Kurzemi iekarot no jauna. Kuršus Vācu ordenim izdevās pakļaut 1267. gadā.
Ar savu pārliecību
13. jūlijā Durbē bija pulcējušies vairāk nekā 50 cilvēku, kuri ar Žemaitijas karogiem, kuru centrā ir lācis, un kuplām ozolu zaru vītnēm rokās, skanot tauru skaņām un minilielgabala šāvieniem, saucot “Žemaitija bija, Žemaitija ir un Žemaitija būs!”, pieminēja savu priekšteču veikumu.
Pēc R. Šilingienes un citu aktīvistu teiktā noprotams, kā arī aprakstos par Žemaitiju lasāms, ka šī novada iedzīvotāji ir lieli patrioti un lepojas ar to, ka ir žemaiši. R. Šilingiene arī parāda savu Žemaitijas pasi, ar ko lepojas ne tikai viņa, bet arī citi novadā dzimušie iedzīvotāji. Tas gan nav oficiāls dokuments. “Tas mums ir tāds dvēselisks apliecinājums piederībai,” ar dziļu pārliecību saka R. Šilingiene.
Vēstures zinātāji teic, ka tas ir simboliski, ka kaujas piemiņas vieta izveidota tieši Durbes pilskalna pakājē,
vietā, kur, paejot vairākiem gadu desmitiem pēc izšķirošās kaujas, vācieši tomēr uzcēla akmens mūra pili. 1990. gadā te uzlika koka piemiņas zīmi latviešu un lietuviešu valodā, bet kaujas 750 gadu atceres pasākumā 2010. gadā svinīgi atklāja akmens zīmi. Koka zīmei šajā reizē Augusts Narmonts, viens no atbraukušajiem interesentiem, atjaunoja uzraksta krāsojumu.
“Durbē vēsturisko kauju pieminam ik pa pieciem gadiem – apaļās un pusapaļās gadadienās, nākamais lielākais pasākums būs 2025. gadā,” saka Durbes kultūras nama vadītāja Daira Veilande. “Žemaišiem ir savs patriotisms,” viņa atzīst. Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs teic, ka mūsu valsts teritorijā vēsturiskajos novados nav tik vēsturiski nozīmīgu kauju uzvaras datumu.
Kaujas vietas divas versijas
R. Bahs pastāsta, ka cilvēki, izdzirdot stāstus par Durbes kauju, parasti domā, ka tā notikusi pie pilskalna, kur ierīkota atceres vieta. Taču īstas skaidrības par to, kur kauja patiešām risinājās, nav, ir divas versijas. Vēstures aprakstos un hronikās teikts, ka sīvā kauja starp žemaišiem un vācu krustnešiem norisinājusies “purvā, uz cieta lauka”. Vēsturnieks Pēteris Stepiņš savulaik izteicis minējumu, ka tas varētu būt laukā pie Trumpes upes.
Taču ir citi vēsturnieki, kuri min, ka kaujas vieta varēja būt arī otrā ezera galā – pie Rāvas, kur Durbes upes izteka.
“Ja saka, ka kauja notika pie Durbes, tas nenozīmē, ka pie pilsētas, bet gan pie upes,” skaidro R. Bahs. “Viens jauns vēsturnieks, neatceros vārdu, būtu gatavs taisīt izrakumus ezera otrā galā, ja tikai viņam būtu atbalsts. Viņš uzskata, ka pie Rāvas muižas bija tas cietais lauks, un norāda, ka tur ir meža strēle, kas ir neizmantota gadu simtiem. Kā zināms, meži ilgstoši saglabājas tajās vietās, ko negrib aiztikt, piemēram, pēc kaujām tur palika līķi, kas netika apbedīti, bet gadu gaitā lēnām pazuda zemē,” skaidro Durbes muzeja vadītājs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
