Zemniekiem šajos laikos ir jāstrādā tā, lai varētu saražot iztikšanai, un tas ne vienmēr saskan ar bioloģiskās lauksaimniecības priekšnosacījumiem. Bet tomēr latviešu zemniekošanu kopumā būtu jādēvē par bioloģisku tāpēc vien, ka naudas sintētiskiem minerālmēsliem un citai lauksaimniecības ķīmijai tik un tā visbiežāk nepietiek.

Tā spriež Liepājas puses zemnieki, kas sestdien bija pulcējušies uz tirgu Grobiņas pagasta Robežniekos. No citiem rudens tirgiem šo būtiski atšķīra fakts, ka turpat pēc tam notika arī biodinamiskajai lauksaimniecībai veltīta konference un leģendārajam agronomam, biodinamiskās saimniekošanas ieviesējam Latvijā Imantam Heinackim veltītās grāmatas “Sākās ar govs ragu” atvēršanas svētki.

Prasa par daudz spēka

“Mēs neesam bioloģiskās lauksaimniecības noliedzēji, bet paši tomēr strādājam ar intensīvās lauksaimniecības metodēm,” saka Durbes novada zemnieku saimniecības “Bunči 1” saimniece Iveta Ansone. Viņa tirgū piedāvā ķimenes, sīpolus, ievārījumu, zaļumus un skābos kāpostus. “Bet cik nu tās ir intensīvas – mēs drusku lietojam minerālmēslus, drusku – ķīmiju,” I. Asone uzsver, ka saimniecībā nav nodalīts lauciņš pārdodamās preces audzēšanai un lauciņš pašu patēriņam – viss aug vienkop. Un arī finansiāli taču nevarot atļauties vairāk šo vielu.

“Man vajag ražu. Un vajag to šodien,” “Bunču 1” saimniece neslēpj, ka viņas viedoklis ir: bioloģiskie salīdzinājumā iegūst tikai apmēram pusi ražas. “Ir jābūt ļoti lielai pārliecībai, lai nerēķinātu naudu, lai strādātu tikai idejas dēļ.” Piemēram, ja “Bunčos” audzētās ķimenes vienreiz gadā nenomiglotu, visu ražu izpostītu kukaiņi – to rāda pieredze. Bet bioloģisko metožu piekopšana ir ļoti daudz laika un spēku prasoša, saka I. Ansone.

“Doma jau ir dikti laba, ja tik pietiek spēka to visu izdarīt,” uzskata rokdarbniece Maira no Otaņķiem. Bet tik maz sekotāju šai kustībai esot tāpēc, ka tas ir “šausmīgi grūti”. “Kas nekait, ja var vienkārši pabērt kādu pulveri?”

Minerālītis nav liela bēda

Bārtas pagasta “Ķuķu” 30 govju piens turpat saimniecībā pārtop jogurtā, sierā, baltajā un dzeltenajā sviestā – ar pievienotās vērtības radīšanu pienam tur nodarbojoties tikai apmēram trīs mēnešus. Saimniece Inga Brunzāta, vaicāta, kādas lauksaimniecības metodes – intensīvas vai bioloģiskas – pielieto, atbild: “Strādājam tā, lai izdzīvotu.” Bet, lai kā arī saimniekošanu neklasificētu, par tīru to saukt var droši, uzskata I. Brunzāta. “Jo konservantu mums te nekur nav,” viņa pamāj uz preci.

“Es nevaru likt roku uz sirds, ka man viss ir ekoloģiski tīrs, jo katrs zemnieks jau gan bišķi grēko ar kādu minerālīti,” saka Ādolfs Mežkovskis, zemnieku saimniecības “Puķītes” saimnieks no Kazdangas. Arī viņš sien sieru un taisa biezpienu – gan no pašu saimniecības 10 govju piena, gan vēl no tā, ko iepērk no kaimiņiem. “Bet nedomāju vis, ka tā pārāk liela bēda.”

Savulaik Ā. Mežkovskis pats arī izmēģinājis biodinamiskās metodes. “Bet teikšu atklāti – nekas dižs man nesanāca, varbūt Mēness fāzes nebija īstās.”

Latvija ir brīnumaina zeme

Visu dienu Robežniekos pavadīja arī grāmatas “Sākās ar govs ragu” autors Ēriks Hānbergs, viņš izstaigāja arī tirdziņu un parunājās ar zemniekiem. Saņēma no viņiem arī veltes – dzērveņu litru, siera ritulīti, ābolu kulīti.

“Vislielākais iepriecinājums ir, ka visi, kas atbraukuši uz tirdziņu, ir labā noskaņojumā – tas šajā laikā ir pats būtiskākais, lai cilvēkiem būtu prieks,” uzskata Ē. Hānbergs.

Rakstnieks un publicists spriež: bioloģiskie zemnieki vienmēr bijuši pa vidu starp lielražotājiem, kas piedāvā preci lētāk, un starp ļaužu maciņiem un vēlēšanos ēst tīru pārtiku. “Bet domāju, ka pienāks laiki, kad ekonomika būs stabilāka un tad valsts viņus atbalstīs. Jo tas ir mūsu spēks, lepnums un varēšana, jo Latvijā ir vēl tik daudz nesaindētas zemes hektāru. Tā ir mūsu konkurētspēja, un mums ir jāskatās uz priekšu stratēģiski,” saka Ē. Hānbergs. Un Latvija vēl aizvien ir brīnumaina zeme, tikai jāprot šos brīnumus saskatīt, pārliecināts rakstnieks.

Bet kāpēc tomēr tik maz ir to zemnieku, kas strādā stingri bioloģiski? “Neko jau nevar nogriezt ar nazi. Bet, ja katru gadu uz laukiem nonāks kaut mazliet mazāk ķīmijas, arī tas būs ļoti labi,” atbild Ē. Hānbergs.

Aiziet līdz prātam un sirdij

Biodinamiskās lauksaimniecības kustība Latvijā sākās 1989. gadā un tas notika tieši Liepājas pusē, jo te, Grobiņā, strādāja agronomijas zinātņu doktors Imants Heinackis (1934 – 1998). Zinātniekam kopā ar Latvijas lauksaimnieku grupu – Liepājas rajonu tajā pārstāvēja arī Jānis Rubezis – togad radās iespēja doties uz Vāciju un iepazīties ar šīm metodēm.

I. Heinackis ar tām aizrāvās, arī tāpēc, ka saskatījis tajās daudz kopīga ar senču attieksmi pret dabu, darbu un dzīvi, ko mūsdienu ļaudis piemirsuši.

“Toreiz tas, ko Imants darīja, izskatījās tik sarežģīti, ka likās – tikai viņš viens ar savu zinātnisko grādu to var,” atceras Grobiņas Novada domes priekšsēdētājs Aivars  Priedols. Bet laikabiedri sakot: viņš pratis to visu izskaidrot tik vienkārši, ka tas bez grūtībām nonācis gan līdz klausītāja prātam, gan līdz sirdij.

Grāmatu “Sākās ar govs ragu” izdevusi izdevniecība “Jumava”. Tā tapusi sadarbībā ar Latvijas Dārzu biedrību un Grobiņas Pagasta padomi. Grāmatas idejas rosinātāji: Juris Janeks, Anna Viņķele, Aivars Priedols. Konsultante Dzidra Kreišmane.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”