Tagad viņa grafikā vairs nestrādā kā agrāk, vairāk darbojas ar tekstilu, šuj ar rokām mantiņas, pievērsusies pirkstiņdarbiem. Taču izstāde ir retrospekcija, kolekcija, un tajā grafikas darbi iekļauti.

Atklāšanā A. Rudzīte uzsvēra, ka izstāde viņai pašai ļoti patīk, jo varēja to izveidot tā, kā vēlējās. Mājīguma, atmiņu, mīļuma piepildīta telpa, kurā ir vecmāmiņas etažere ar dažādām mākslinieces lietām, galds pārklāts ar galdautu, ko vecmāmiņa izšuvusi, puķu podā – no sēkliņas izaudzēta kumeļpēda (pelargonija). Pie krāsns sāna rotājas ķiploku virtene no mākslinieces vīra Jāņa bērnības mājām Kazdangā.

Dzīvesbiedrs un meita Terēze ir Agneses atbalsta komanda, kas vienmēr līdzās, viņš arī raksturoja sievas māksliniecisko manieri:

”Grafika Agnesei ir smalka tāpat kā viņas dvēsele. Viņa strādā līmeņos, laika posmos; deķis uz deķa un kārtu kārtiņas.”

Izmantojot materiālus, kas jau bijuši lietoti, grafiķe radījusi kultūrslāņus. Piemēram, darbos ”Lapas uz rakstnieces Janas Egles jakas” ir no rakstnieces dabūtas piegrieztnes, uz tām – dabas materiāli.

J. Egle agrāk daudz strādāja rokdarbus, bet nu tiem metusi mieru. Izstādē izmantota arī omītes tamborēta sedziņa un nokrāsota jaka, ar ko viņa gājusi uz kūti. Uz tās izšūts valkātājas portrets – kā smilšu pulkstenis, kam laiks tek cauri.

”Neviens darbs nav tapis viegli, jo strādāju punktošanas tehnikā un tādi darbi top ilgi,” autore stāstīja. ”Kādu peldināju Ālandes upē, tad ierāmēju; ir darbi, kas līmēti slāņos, fleksēti; taktils darbs, kurā omītes sedziņa.

Ne visi aiz stikla, ir arī tādi, kuriem var pieskarties, aptaustīt.”

Tāds ir arī jaunākais, veidots uz koka un ar īpašu sastāvdaļu – mazu grāmatiņu, ko pagatavojis neredzīgs puisis Rīgā, Strazdumuižā. Māksliniece viņa radīto apaudzēja ar grafiku.

Viņa priecātos, ja cilvēki, kam slikta redze, izstādi apskatītu ar rokām; arī pašai patīk lietas sajust aptaustot, pasmaržojot. 

”Stāsti par darbiem ir dažādi, bet ar nolūku pie tiem neesmu likusi nosaukumus.

Lai ir kā mājās, kur pie sienām daudz ģimenes fotogrāfiju ar mīlošiem cilvēkiem,”

autore uzsvēra, ka visām detaļām telpā ir nozīme – tās rada noskaņu. ”Brīnišķīgi, ka izstāde ir Zentas Mauriņas istabās Grobiņā. Šajā pilsētā esmu tapusi par personību, kāda izveidojos, te mācījos no 3. klases līdz vidusskolai.”

Viņasprāt, izstāde ir kā turpinājums Z. Mauriņas piemiņas telpām. Turklāt svarīgi, ka tām lieliska mājasmāte – vadītāja Maija Rolava.

A. Rudzīte pieredzējusi, ka Maijas patiesā attieksme iedrošina ne tikai telpās ieiet, bet arī tuvoties lielajam garam, Eiropas pilsonei Zentai Mauriņai, iepazīstot viņas darbus un cilvēcisko šķautni.

”Gaidu izstādē apmeklētājus un skatītājus, lai būtu atgriezeniskā saite. Lai viņi darbiem pieskaras, sarunājas, izsakās par tiem, fotografē un ieliek attēlus feisbukā. Tad jutīšu, ka izstāde elpo,” aicina Agnese Rudzīte.

Izstāde apskatāma līdz 28. oktobrim, ieeja tajā – bez maksas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.