liepajniekiem.lv
Uz svinībām noteikti vairums svētku apmeklētāju būs iebraucēji no citurienes, domā vietējie iedzīvotāji, kuri norāda, ka arī ikdienā Jūrmalciems jau vairākus desmitus gadu ir kļuvis par tūrisma un atpūtas zonu, bet pastāvīgo vietējo iedzīvotāju kļūst arvien mazāk.
Zvejas ciema dzīvi izmaina smilšu putēšana
Pirmo reizi Jūrmalciema nosaukums ir lasāms 1919. gada kartēs pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, taču, kad šī apdzīvotā vieta šādi nosaukta pirmo reizi, nav zināms. Savukārt 1637. gada kartēs tagadējais Jūrmalciems uzzīmēts un dēvēts par Zībenbergu jeb tulkojot – Septiņkalne.
Nīcas senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga apstiprina – Zībenbergs ir uzskatāms par Jūrmalciema sākotnējo nosaukumu. Šīs senās kartes, kuru kopijas Nīcas senlietu krātuve dabūjusi no Liepājas muzeja, un gadskaitlis, kas fiksēts hercoga grāmatā, tad ir tie atskaites punkti, pēc kā Jūrmalciems atzīmē savu pastāvēšanu. Pirmo reizi Jūrmalciems svinēja 350 gadu jubileju, tas noticis pagājušā gadsimta 80. gados.
Pirmajā kartē redzams, ka Jūrmalciems ir veidojies starp jūru un ezeriem – Liepājas, Papes, Toseles un Mēķes ezeru. Mūsdienās Mēķes ezera vairs nav, bet no Toseles ezera palikusi pāri vien upīte.
Bet Jūrmalciema pašreizējā teritorijā bijusi zemnieku nometne, kas bijusi vietā, kur arī pašreiz ciemā notiek lielākā rosība, uz Papes pusi gar jūras piekrasti ir šie septiņi kalni – Zībenbergs, Ķupkalns, Mietraga kalns, Pāļu, Tiesas, Lāvas un Ceplenieku kalni.
“Nīcas pusē ir salīdzinoši līdzens, smilšu kalnus jeb kāpas var dēvēt par kalniem,”
skaidro G. Vanaga.
Savukārt uz otru pusi no Jūrmalciema arī bijuši kalni, viens no tiem – Pūsēnu kalns, kas ir augstākā kāpa Latvijā un ir iecienīts tūrisma objekts, labiekārtots, lai varētu vērot meža un jūras ainavu no augšas.
Jūrmalciemā savulaik bijis darvas dedzināmais ceplis. Tas nodedzis, izpostot arī apkārtni. “Smiltis palika brīvas, tās varēja viegli pārvietoties – šis process notiek ļoti lielos ātrumos. Lielo koku nebija, priežu celmi nespēja apturēt šo smilšu kustību.
Zvejniecība šajā ciemā bija attīstīta, bet,
kad 19. gadsimta sākumā sākās smilšu putinājuma laiki, daudzas mājas tika apbērtas, ir zināmi stāsti, ka arī smiltis vainojamas pie daudzu ciemu izzušanas.
Nīcas baroni sāka uztraukties, ka smiltis ātri iet uz priekšu un tuvojas Nīcai, arī cilvēki Jūrmalciemu sāka pamest,” stāsta vēstures entuziaste.
“Interesanti, ka kādreiz vecajām Jūrmalciema mājām bija viena īpatnība – durvis vērās uz iekšu, nevis uz āru. Tas bija tieši smilšu dēļ – ja gadījumā tās aizputina sētas, lai cilvēki var atvērt durvis un tikt ārā,” viņa piebilst.
Cilvēki pamazām sāka Jūrmalciemā atgriezties, kad viņiem piedāvāja, ka var būt brīvi cilvēki – viņiem muižkungiem nebija, ko dot, jo šeit kaut ko izaudzēt un smilšu dēļ nodarboties ar ko pastāvīgu bija ļoti grūti. Lielākā smilšu putināšana sākusies 19. gadsimta 30. gados. Krievijas cars izdevis pavēli – cilvēki ir brīvi, bet viņiem ir jāapsaimnieko šī baltā smilts, lai tā neiet uz priekšu.
“Par to ļaudīm maksāja kompensāciju. Un jūrā iet viņi nedrīkstēja. Jo – ja iet jūrā, tad viņi nenodarbosies ar kāpu apstādīšanu – ar kārkliem un kokiem. Bet, ja jūra ir tepat, kurš tad neies zvejot? Tā cilvēki zaudēja kompensācijas jeb pabalstu. Bet citādāk viņiem nebija iespējams iztikt,” viņa atgādina.
G. Vanaga arī piebilst, ka
Jūrmalciemā pastāvējusi interesanta profesija – kāpu sargi.
Viņus mūsdienās varētu dēvēt par mežsargiem, taču tad Jūrmalciemā meži nav bijuši, jo tie izdeguši, vai apsaimniekotājiem – viņu uzdevums bija pārbaudīt kāpas un organizēt apstādīšanu.
Vēl šur un tur Jūrmalciemā varot ieraudzīt resnas priedes – tās vēl ir no šiem kāpu sargu laikiem. No tiem arī nāk teika, ka zem Ķupkalna ir smilšu apputinātā Zībenbergas pils.
Šogad Zībenberga vārdā nokristīts Jūrmalciema sabiedriskais centrs, kurš bija zināms ēkas nosaukuma vārdā – “Ievas”.
“Uzzināju šo stāstu par septiņiem kalniem un Zībenbergu, man tas iepatikās, likās tāds pamatīgs nosaukums. Sapratu, ka šai vietai tas piestāv, iedod to vēsturisko šarmu,” pamato centra vadītāja Kristīne Sīle.
Viņa centru vada no 2020. gada otrās puses, šeit iecerējusi likt akcentu uz vietējo iedzīvotāju interesēm, kā arī šai vietai piešķirt mākslas akcentus, piemēram, centrā izveidot izstāžu zāli.
Jāsadzīvo ar iebraucējiem
“Mūsdienās Jūrmalciems ir tāds tūrisma centrs, liepājnieku guļamrajons un vieta vasarniekiem. Daudzus nemaz nepazīstu,” vietu raksturo G. Vanaga. Daudz te arī ir lietuviešu – ne vien atbraukuši ekskursijās, bet arī te sabūvējušies.
Pensionāre, kas joprojām izmanto iespēju strādāt uz vietas kūpinātavā, Valija Ķergalve iznākusi “Ievu” sētā sapost puķu dobi, kas iekārtota laivā.
Jūrmalciemā varot katrā mājā atrast kādu zvejniecības elementu, pat ja vairs cilvēki ar zveju nenodarbojas, tiem atrasts oriģināls dizaina pielietojums.
“Kādreiz piekrastē stāvēja daudz laivu, tagad katram sētā, reti kurš ar to nodarbojas,”
teic sieviete.
Viņa atceras laiku, kad pie jūras piekļūt nav bijis iespējams – bijusi slēgtā zona. “Man jau liekas, ka Jūrmalciemā viss ir tā, kā bijis te vienmēr, tikai tas, ka tagad var tikt pie jūras,” vērtē Valija.
“Jūrmalciemā, kur brauc tūristi, vajadzētu izvietot vairāk atkritumu urnu, lai ir kur izmest to, kas paņemts līdzi, izdzerts un ēdamā iepakojums,” norāda sieviete. Viņa atminas, ka savulaik Jūrmalciema pludmale bijusi ļoti nekopta, netīra.
“Arī tagad apmeklētāji uzvedas bezkaunīgi, bet tas jau nav tikai pie mums!
Piemēram, atkritumus lielos daudzumos izmet kapsētu konteineros.”
Cik mūsdienās Jūrmalciemā varētu būt pastāvīgo iedzīvotāju, kuri šeit dzīvo visu cauru gadu? G. Vanaga, kura pati ir Jūrmalciema iedzīvotāja, teic, ka skaitu ir grūti pateikt, bet skaidrs ir viens, ka iedzīvotāju kļūst arvien mazāk, vasarā te ir vairāk cilvēku nekā ziemā, kad paliek tikai pastāvīgie iedzīvotāji.
Uldis Ķergalvis Jūrmalciemā dzīvo visu mūžu, ar ģimeni apmeties “Ievu” otrajā stāvā, iet zvejā un strādā kūpinātavā.
“Ceļus te vajadzētu normālākus – tie visi ir izdangāti!” pauž vīrietis. Vēl viņš uzskata, ka vajadzētu atļaut brīvāk zvejot arī pašpatēriņa zvejniekiem, lai nav jāpiedalās izsolēs un par lielām naudām jāpērk zvejas tīkli.
“Katru vakaru aizeju līdz jūrai, ar suni izstaigājos!” norāda Uldis. “Man tūristi netraucē – vismaz tad, kad viņi te ir, uzreiz vairāk cilvēku. Ziemā jau vietējie vien te ir. Te daudzi svešie zemi sapirkušies un sabūvējušies!”
“Balli sestdienas svētkos gaidu!” uzsver zvejnieks, vietējais no dzimšanas, Andis Ķergalvis. “Arī molus vajadzētu, taču par tiem varam aizmirst – tos neviens netaisīs!” pauž zvejnieks.
Iedzīvotāji ir apmierināti, ka Jūrmalciemā ir izdevies saglabāt un uz vietas ir neliels veikals – arī tas atrodas “Ievu” mājās. Sortiments ir gana plašs. Pārdevēja nav vietējā, bet no kaimiņiem – Klampju ciema.
Autoveikali, kuri pieved dažādus produktus, šeit nebraucot. “Patiešām labi, ka mums ir veikals, varētu tik ilgāk strādāt!” smejoties teic Zigmunds Paipa.
“Taču šajā mājā kādreiz bija skola, es te vienu gadu mācījos – tas bija 60. gadu beigās. Tad uz Nīcu aizgāju mācīties. Skolotāji dzīvoja augšā, pirmajā stāvā notika mācības,” viņš atceras.
“Jūrmalciems ir mainījies – vairāk leišu savākušies – izbūvējušies pēc traka!”
Vīrietis teic, ka pa retam šeit kursē sabiedriskais transports – ne katru dienu. Un tad, kad autobuss atbrauc, pilns jau nepiekāpjot.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
