Kaut gan jūras un piekrastes zvejniekiem nekad nav klājies viegli, nupat tiem pienākuši patiešām smagi laiki. Viņi balansē uz robežas starp būt un nebūt. Ekonomiskās krīzes radītās grūtības vēl pastiprina produkcijas realizācijas problēmas, birokrātijas patvaļa un citi ar zvejas iespējām un perspektīvām saistīti samezglojumi, tādēļ brīžiem esot tā, ka mērs ir pilns, griboties atmest uzņēmējdarbībai ar roku un pievērsties citām lietām.

Šāds atzinums izskanēja Kurzemes Zvejnieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Igora Markuševska rīkotajā sapulcē, kas šonedēļ notika akciju sabiedrībā “Kursa” un kurā piedalījās arī Zivsaimniecības pārvaldes vadītājs Normunds Riekstiņš, Zemkopības ministrijas pārstāve Ilze Muriņa un Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns.

Reorganizācija rada daudz neskaidrību

Vispirms tika runāts par gaidāmajiem hierarhijas pārkārtojumiem. Tie stāšoties spēkā jau ar jauno gadu. Šoruden pieņemts Ministru kabineta lēmums par Zivsaimniecības pārvaldes reorganizāciju. N.Riekstiņš “Kurzemes Vārdam” paskaidroja, ka daļa pienākumu turpmāk tiekot nodota Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības politikas departamentam, kas nodarbosies ar tiesību aktu izstrādi un nozares attīstības stratēģijas jautājumiem, kamēr Latvijas Zivju resursu aģentūrai uzticētas administrējošās funkcijas, arī komercdarbības licencēšana.

Viņš pieļāva, ka pagaidām, kamēr nav pilnīgi sakārtotas attiecīgās likumdošanas lietas un sakārtota dokumentācija, zvejniekiem un to apvienībām varot gadīties dažādi nepatīkami pārpratumi, jo patlaban vēl nav īstas skaidrības par to, vai pārmaiņu gaitā saglabāsies tāda nozīmīga struktūrvienība kā Zvejniecības komisija un, ja tā tomēr paliks, kāda varētu būt tās turpmākā loma limitu sadales, zvejas kuģu iegādes un komercdarbības licencēšanas, kā arī citās sfērās. Tomēr I.Markuševskis zināja, ka komisijas liktenis izšķirsies tuvākajās nedēļās.

Nav kur meklēt aizstāvību

Kurzemes puses zvejnieki nešaubīgi uzskata, ka komisiju nepieciešams saglabāt, jo tā esot saikne ar valdību un tā jūtot patieso ritmu un noskaņojumu, kāds valda zvejniecībā, kamēr citu institūciju darbinieki nevēlas uzņemties nekādu atbildību par notiekošajām nekārtībām un strādātājiem nav nevienas instances, kur vērsties, lai aizstāvētu savas tiesības. Zvejas uzņēmuma īpašnieks Ervils Laugalis un viņa kolēģis Āris Kobiaks pauda sašutumu, ka dažādi kontroles dienesti, kuri savairojušies kā sēnes pēc lietus, spiežot zvejniekus maksāt par dažādiem pakalpojumiem, turklāt cenu noteikšanā valdot pilnīga patvaļa, jo valsts šo procesu necenšas nekādi reglamentēt un iegrožot.

Te jāteic, ka piemērs, kas apstiprinātu teikto, tālu nebija jāmeklē, jo dienā, kad notika sapulce, “Kursas” lielā zāle bija cilvēku piepildīta – tur kārtoja kvalifikācijas eksāmenus. Par to, lai tā šeit varētu notikt, bija parūpējusies Kurzemes Zvejnieku asociācija. Eksamināciju visu amata pakāpju zvejniekiem, neraugoties uz agrākajos gados baudīto izglītību un darba stāžu, argumentējot savu rīcību ar kuģošanas drošības nodrošināšanas interesēm, rīko Latvijas Jūras administrācija. Kā noskaidrojās, par tās sniegtajiem pakalpojumiem cilvēkiem esot jāmaksā prāvas naudas summas. Tās sniedzas vairākos simtos latu no katra jūrā gājēja. E.Laugalis teica, ka tādas naudas kuģiniekiem praktiski nav. Viņu ienākumi esot pavisam sarukuši, jo zivju iepirkuma cenas ir zemas, bet ražošanas izdevumi un degvielas izmaksas uzkāpušas debesīs. Zvejnieki domājot, ka tādu rīcību varot nosaukt tikai par naudas kāšanu un neko citu. Savu tiesu no zvejniekiem cenšas iekasēt arī citi dienesti un institūcijas, turklāt to pieprasītajās cenās esot liela atšķirība. Piemēram, sanitāro pārbaužu izcenojumi Ventspilī nez kāpēc esot ievērojami zemāki nekā Liepājā.

Limiti nav iepriecinoši

Zivsaimniecības pārvaldes priekšnieks informēja par zvejas limitiem, kas paredzēti nākamajam gadam. Kaut gan viņš pastāstīja, ka diskusijas risinājušās karsti un Latvijas puse bijusi nepiekāpīga savās nostādnēs, nekā diži iepriecinoša tomēr nav. Vienīgi mencām tos paredzēts palielināt, pārējām zivju sugām ķeršanas atļaujas būs samazinātas. Lašiem par 15 procentiem, brētliņām par 12, bet reņģēm par 6. Laba ziņa esot tā, ka zvejas limitu apgūšanai būs piešķirtas četras papildu dienas, kas gan jāizmanto decembrī. Taču zvejnieki nespēja saprast, kāpēc saudzēšana skārusi reņģes, kuru patlaban jūrā esot vairāk, nekā vajag. N.Riekstiņš atbildēja, ka zvejas apjomus sugām nosaka, nevis skatoties griestos, bet ņemot vērā zinātnieku rekomendācijas, kas izstrādātas, analizējot perspektīvu. Turklāt sākotnēji brētliņu zveju esot ierosināts samazināt par 15 procentiem un tieši mūsu valsts pārstāvji panākuši, ka to par trim procentiem samazina. Tomēr kopumā limitu izsniegšanā tikšot saglabāti principi, kas bija spēkā līdz šim. Iespējams, ka limitu sadales formulu noteikšot Ministru kabinets. Par daudzgadīgu limitu sadales kārtības ieviešanu varēšot būt runa tikai pēc tam, ja Brisele tam piekritīs.

Domstarpības zvejniekos raisa nostādne, kas paredz limitu samazināt tiem selgā gājējiem, kas iepriekšējā gadā nav spējuši nozvejot 80 procentus no atļautā daudzuma. “Lai nesēž kā suns uz siena kaudzes, bet atdod zvejas atļauju kolēģim, ja pats nespēj atļauto daudzumu nozvejot,” sacīja N.Riekstiņš. Tomēr zvejnieki viņam iebilda, ka samazināt limitus gadījumos, kad nav sasniegti 80 procenti no atļautās normas, neesot taisnīgi. Nevajagot domāt, ka kāds apzināti cenšas sēdēt krastā. Arī šis rudens uzskatāmi rādot, ka daudziem limitu izpildīt var neizdoties tikai tādēļ, ka vētras neļauj iziet jūrā. Tādā laikā arī kolēģis neko nespējot izdarīt. Tādēļ izskanēja ierosinājums, ka zvejas limiti samazināmi tikai tad, ja tie nav izpildīti vairākus gadus pēc kārtas.

Diskutē par atbalsta finansējumu

Diskusijas raisījās arī jautājumā par Eiropas Savienības atbalsta finansējuma izmantošanu. Par to, kādas izredzes kuģu īpašniekiem paveras, stāstīja I.Muriņa. Zvejas flotes modernizēšanai pieteikumus iesniegt varēs no 1.decembra. Nauda paredzēta darba drošības apstākļu uzlabošanai, zvejas rīku efektivitātes palielināšanai, kā arī galvenā dzinēja nomaiņai. Pavisam projektu īstenošanai atvēlēts ap 700 tūkstošiem latu. No jaunā gada sāks apmaksāt līdzekļus, kas iztērēti profesionālās apmācības interesēs. Šis atbalsta veids domāts individuālajiem komersantiem. Ministrijas pārstāve mudināja zvejniekus, kas sasnieguši 55 gadus, izmantot iespēju doties priekšlaicīgā pensijā. Taču atzina, ka tās lielums būs atkarīgs no tā, cik pretendents pelnījis, nodarbojoties ar zvejniecību.

Runājot par Eiropas Savienības atbalsta lietām, N.Riekstiņš uzsvēra, ka par zvejas kuģu sagriešanu, ko finansē Eiropas Savienība, sabiedrībā izveidojies nedaudz greizs priekšstats, jo cilvēki domājot, ka tiek iznīcināta zvejas flote. Patiesībā gan tā neesot. No apgrozības tiek izņemti vecie kuģi, kas savu mūžu nokalpojuši, lai par iegūtajiem līdzekļiem modernizētu aprīkojumu kuģiem, kas joprojām piedalās zvejā. Taču zvejnieki iebilda, ka viņi nespējot saprast, kāpēc izvirzīta prasība, ka sagriešanai nolemtajiem kuģiem 75 dienas gadā jābūt pavadījušiem jūrā. “Mēs patiešām vēlamies sagriezt lūžņos vecos kuģus, bet tie nemitīgi atrodas remontā, jo jūrā vairs nespēj iet, tāpēc izvirzītie nosacījumi nav izpildāmi,” sacīja E.Laugalis.

Pauž atbalstu televīzijas raidījumam

Zvejnieki uzskata, ka viņu dzīves un darba atspoguļojums masu informācijas līdzekļos ir visai nepilnīgs. Tomēr labas atsauksmes no skatītājiem izpelnījušies raidījumi “Latvji, brauciet jūriņā!” un “Jūras vēstis”. Tagad, kā pavēstīja I.Markuševskis, to turpmākais liktenis esot nopietni apdraudēts, jo Latvijas Zvejnieku asociācija piedāvājot televīzijai savu variantu. Viņš domājot, ka tādējādi strīdoties varot izliet netīro ūdeni kopā ar bērnu. Taču raidījumi vajadzīgi un tos nedrīkstot pazaudēt, jo jādomā par nozari un zvejniekiem tas paver iespēju izteikt savu viedokli.

Par to, ka raidījums “Latvji, brauciet jūriņā!” ir kvalitatīvs, profesionāli veidots un to nevajadzētu nomainīt pret citu, izteicās arī Ē.Urtāns, jo tieši Zvejnieku federācija bijusi tā, kas to savulaik palīdzējusi izveidot.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Uldis Bružis (no kreisās), Ervils Laugalis un Āris Kobiaks pauda satraukumu par aizvien pieaugošajiem maksājumiem, ko no zvejniekiem par dažnedažādiem pakalpojumiem pieprasa institūcijas. Tas neesot nekas cits kā naudas kāšana.

Zivsaimniecības pārvaldes priekšnieks Normunds Riekstiņš palepojās, ka Latvija pratusi pārliecināt Eiropas Savienības amatpersonas par savu taisnību.