Viena nakts kopā ar Neatliekamās palīdzības dienestu

“Ja es būtu prezidente, es nodibinātu Pateicības zīmi un pirmo piešķirtu Liepājas ātrai palīdzībai, kas mani – 73 gadus vecu cilvēku – atgrieza dzīvošanai,” tā savā vēstulē raksta kāda liepājniece. “Es apkārt sev neko vairs neredzēju un nejutu, attapos slimnīcā intensīvajā nodaļā, tāpēc nevienu no jums pat neesmu redzējusi, bet gribu pateikt vislielāko paldies par jūsu varonību ikdienas darbā, sarežģītās situācijās glābjot cilvēka dzīvību. Paldies, mani mīļie!” Šī ir tikai viena situācija. Neatliekamās palīdzības dienesta mediķiem, sanitāriem un šoferiem dzīvības glābšana ir ikdiena. Cits pasaka paldies, cits mediķus jau sagaida ar draudiem. Lai kaut mazliet būtu klāt šo cilvēku ikdienā, redakcija kādā naktī uz pāris stundām piebiedrojās šī dienesta cilvēkiem.

1.stunda

Pulkstenis ir 21, kad ierodamies Neatliekamās palīdzības dienesta mājvietā Republikas ielā 5. Tur dežurē trīs brigādes. Divas ir Centrālajā slimnīcā, kur atrodas arī dispečers. No turienes arī saņemam ziņas par izsaukumiem. Viena brigāde tikko atgriezusies no izsaukuma – 45 gadus vecam vīrietim smaga angīna. Pie ārsta nav bijis vismaz desmit gadu, savu ģimenes ārstu nezina, situācija nopietna, bet uz slimnīcu braukt atsakās. Dienesta vadītāja Ingrīda Jakovicka izjautā kolēģi, kas tur bijusi, par situāciju. Viņa stāsta, ka sniegusi iespējamo palīdzību un brīdinājusi nākamajā dienā noteikti izsaukt dežūrārstu. Vai vīrietis to izdarīs, viņa nevar garantēt.

Dienā notikusi avārija – automašīna, kurā bija divas sievietes un divas nedēļas vecs zīdainis, ietriekusies kokā. Abas sievietes cietušas un ievietotas slimnīcā. Mazulim ievainojumu nav bijis, taču arī viņš nodots izmeklēšanai slimnīcas kolēģiem. Ātrās palīdzības mediķiem šis gadījums neliek mieru visu vakaru, vēlāk viņi noskaidro, ka ar mazulīti viss ir kārtībā, un tētis bērniņu savācis uz mājām. Labi, ka tā!

Kamēr nav izsaukumu, sēžam mājīgajā virtuves telpā. Dzeram kafiju, un mediķi atceras dažādus gadījumus. Aptuveni pirms nedēļas izsaukta palīdzība pie kādas sievietes Zvejnieku alejā. Jau kuro gadu māja nav apkurināma, sieviete, kas sirgst ar smagu cukura diabētu, guļ, mētelī apģērbusies, tas piečurāts, un viņai īsti nav neviena piederīgā, kas apkoptu. Turpat ir sievietes bijušais vīrs un dēls, kas nesaprot, ko darīt. Feldšere Agra Šneidere un daktere Ingrīda Jakovicka saka: šis ir viens no daudzajiem gadījumiem, kad ģimenes ārstiem vajadzētu rūpēties par saviem pierakstītajiem pacientiem, nokārtojot viņiem sociālo aprūpi. Pie šīs sievietes ātrā palīdzība dodas regulāri.

Ik dienas neatliekamā palīdzība apkalpo vidēji no 40 līdz 60 izsaukumu. Kā rēķina daktere Jakovicka, aptuveni viena trešā daļa ir saistīta ar alkohola lietošanu. Tādi mums būs arī šonakt.

Pulkstenis ir 21.42. Pienācis izsaukums – Jelgavas ielā bezsamaņā guļ vīrietis ar pārsistu galvu. Pa selektoru paziņo brigādes numuru, kas dosies ceļā, un tur jau visi ir klāt: ārste, feldšere, sanitārs, šoferis. Mediķi pa ceļam uzģērbj gumijas cimdus, jo būs saskare ar asinīm. A.Šneidere neslēpj, ka pirms vairākiem gadiem viņa no kāda pacienta, nejauši iedurot rokā adatu, inficējusies ar hepatītu B. Infekciju draudi šajā profesijā ir reāli.

Pie Tramvajtilta šoferis ieslēdz signālugunis – nevar kavēties, jo laukā ir stiprs sals, un cilvēks guļ uz ielas. Kad piebraucam, cietušais ir mazliet attapies un sēž. Galva asiņaina. Radiniece pastāsta, ka vīrietis izvedis pastaigāties suni, pakritis un tā guvis traumu. Mediķi pārbauda brūci, apsien to, sanitārs ar šoferi sarūpē ratiņkrēslu un cietušo ved uz mašīnu, lai nogādātu Centrālās slimnīcas traumpunktā. Vīrietis neskaidri pastāsta, ka alkoholu lieto jau otro dienu. Pa ceļam viņam izmēra asinsspiedienu, sanitārs tur pa rokai trauku un maisiņu, ja traumu guvušajam sāktos vemšana. Tā nesākas un mediķi viņu atdod traumpunkta kolēģiem. Daktere Jakovicka aizpilda veselu lērumu dokumentu un mēs dodamies atpakaļ. Sanitārs pa to laiku jau sakopis un dezinficējis automašīnas salonu.

2.stunda

Braucot no slimnīcas atpakaļ uz pilsētas centru, dzirdam, kā pa rāciju izsaukumu saņem cita brigāde – bērniņam ir paaugstināta temperatūra un stipra vemšana. Ir jau pāri pulksten 22, kad nonākam Republikas ielā. Visas brigādes ir devušās izsaukumos. Virtuvē palikusī neizdzertā kafija ir atdzisusi. Turpat arī paliekam gaidīt nākamo izsaukumu. Vēlāk mums pievienojas daktere Diāna Rutkovska. Viņa medicīnā strādā 14 gadu un visus tos pavadījusi ātrajā palīdzībā. Viņa neslēpj, ka ir bijuši brīži, kad domāts par promiešanu, kad emociju un pārdzīvojumu ir par daudz, kad nav vairs spēka izturēt to sasprindzinājumu un stresu, kas ir šajā darbā. “Mums ik brīdi ir jābūt gataviem jebkurai ekstremālai situācijai,” tā šī darba specifiku skaidro Ingrīda Jakovicka. “Un vienlaikus šīs situācijas, kurās ātri redzi sava darba rezultātu, ir tās, kas mediķus te notur.” Viņa šajā darbā ir aizvadījusi 5 no kopējiem medicīnā nostrādātiem 26 gadiem. Agrai Šneiderei ātrajos iet septītais gads, medicīnā kopā – trīsdesmit. “Mēs esam adrenalīna atkarīgie,” viņa smejas, nopietni piebilstot, ka viņai nekad, lai arī kādas ir bijušas situācijas, nav ienācis prātā aiziet no medicīnas. Un arī no šejienes viņa prom netaisoties iet. Pirmkārt, darbs patīk, otrkārt, kolektīvs. “Tik labi kolēģi nav daudzās vietās,” viņa piebilst. I.Jakovicka tam pilnīgi piekrīt, bet, runājot par atkarību no adrenalīna, viņa tomēr šaubās, vai ilgi to cilvēks var izturēt.

Šonakt dežurē arī feldšere Tamāra Palamarčuka. Viņa šeit ir aizvadījusi jau 30 gadu. Un arī prom iet nedomā. Tie, kuriem ir vairāku desmitu gadu darba stāžs, labprāt savu pieredzi nodotu jaunākiem kolēģiem, tikai ir viena problēma – nav jauno, kas gribētu šajā dienestā strādāt. Ja feldšeri vēl atnāk, tad ārstu nav. Jau vairākus gadus neviens no jauna klāt nav nācis.

Ir 22.28. Viena no brigādēm, kas nesen kā atgriezusies, atkal dodas uz izsaukumu. Mēs sēžam un gaidām, kad būs mūsu kārta. Tikmēr mediķi atceras gadījumu pirms kāda laiciņa. Saņemts izsaukums, ka sievietei sākušies krampji. Mediķi ierodas un saprot, ka notikusi saindēšanās. Tikmēr krampji sākas vēl vienam dzīvokļa iemītniekam un tad jau pakrīt arī trešais. “Tad es sapratu, ka tā ir tvana gāze,” stāsta A.Šneidere. “Ātri saucām palīgā vēl vienu brigādi, gribēju atvērt logus, bet tie aiznagloti, jūtu, ka pati arī tūlīt kritīšu. Cietušos iznest no sētas nav iespējams – slēgtas durvis. Labi, ka mūsu sanitārs Aigars Rukuts bija tik attapīgs, ka uzcēla kaimiņus un atrada atslēgu.” I.Jakovicka savukārt piebilst, ka ne mazums ir gadījumu, kad nākas zaudēt laiku, meklējot īsto dzīvokli. “Tāpēc es lūdzu dispečeriem, lai vienmēr brīdina, ka cilvēkiem mūs jāsagaida, bet reti kad tas notiek,” viņa saka.

3.stunda

Pulkstenis ir 23.15. Izsaukums uz viesnīcu “Līva” – kādai sievietei palicis slikti. Ieejot mediķi brīdina, ka līdzi ir korespondents, vai nav iebildumu. Ja ir, palieku maliņā. Tā tas notiek arī šoreiz. Viesnīcas numuriņā mediķus sagaida puskails vīrietis, paziņo, ka seksa viņam ar gultā gulošo sievieti nav bijis, taču viņai sākusies lēkme, un sieviete kļuvusi sarkana. Mediķi izmeklē slimnieci. Tikmēr vīrietim kļūst garlaicīgi, un viņš uzsāk sarunu. Esot no citas pilsētas un katrā pilsētā viņam esot pa sievietei. Vai drīkstot korespondentu nofotografēt? Un palūgt e-pasta adresi? Uz mirklīti vīrietis pievēršas mediķiem: kas tagad notiks ar sievieti? Daktere paskaidro, ka viņai vajadzīgs miers. “Tad nekāda seksa?” viņš pārjautā. “Slimajai vajadzīgs pilnīgs miers,” daktere atkārto. Un tad jau atkal viņš ir atpakaļ: vai varot piedāvāt glāzīti šņabi? Nē, paldies! Nu labi, bet pats gan iztukšošot. Nu jau arī mediķi dodas prom. Vīrietis uz mirklīti vēlas viņus aizkavēt – noskriešot lejā un nopirkšot viņiem kādu prezentu. Paldies, nevajag! Viesnīcas vestibilā vēl īsa saruna ar dežuranti – vīrietis tāds pliks un nikns skraidīdams pa viesnīcu, viņu esot nobaidījis ne pa jokam. “Vai viss ar sievieti būs kārtībā?” viņa vēl bažīgi pārliecinās.

Atgriežamies mājās. Daktere Jakovicka telefoniski sazinās ar citu brigādi – uz slimnīcu jātransportē smagi slims cilvēks, mediķes sievietes nevar to pacelt, brigādē nav sanitāra, to trūkst, un arī šoferis viens pats šo darbiņu nevar paveikt. Notiek sazināšanās ar citu brigādi un sanitāru pārtver no tās. Daktere stāsta, ka mediķu trūkums ātrajos ir katastrofāls. A.Šneidere slavē sanitārus, arī Mārci Āboliņu un Aigaru Rukutu, kuri dežurē šonakt – ļoti labi palīgi, viņi no skatiena vien saprot, kas jādara. Nesen sanitāriem un šoferiem bijuši kursi, lai viņi būtu prasmīgi palīgi mediķiem. Un tonakt Mārcis un Aigars nodemonstrē īstu neredzamo eņģeļu klātbūtnes efektu – viņi jau pēc mediķu darbībām zina, kas jāpadod, kas jāpaņem, kas jāsagatavo un citas svarīgas lietas. Daktere Jakovicka piebilst, cik svarīga ir šāda sastrādāšanās. Īpaši, kad katra sekunde ir svarīga.

4.stunda

Ir jau pāri pusnaktij. Man sāk nākt miegs, bet mediķi ir savādi mierīgi un nemaz nežāvājas. Daktere Jakovicka gan saka, tas miers esot ļoti mānīgs. Tūlīt var būt izsaukums, kas to aizdzīs kā nebijušu. Kamēr nav izsaukumu, mediķi un šoferīši var doties otrā stāvā uz atpūtas telpām atlaisties, paskatīties televizoru un atpūsties. Iemiegot arī uz mirkli, bet vienalga dzird, ja kāds staigā, pat ja pakustas. Tūlīt var būt jāceļas un jādodas izsaukumā. Atkal sēžam virtuvē. Runājam par maksas izsaukumiem. Ir liela daļa cilvēku, kas nemeklē ģimenes ārstu palīdzību, bet diena vai nakts – sauc tikai ātros. Un brīnās, ja par vizīti prasa maksāt. Kāpēc? “Mēs esam neatliekamā palīdzība, un tas nozīmē, ka bez maksas ir palīdzība situācijās, kas var būt bīstamas dzīvībai,” tā vienkāršoti skaidro daktere Jakovicka.

“Bet, kā lai skaidro izsaukumu, kad naktī mūs uzaicina pie cilvēka, kuram jau nedēļu sāp zobs. Nupat vairs nevarot izturēt. Mēs varam tikai iešļircināt pretsāpju zāles, bet neko citu.” Vai atkal cits gadījums – cilvēks vēlas, lai izmēra asinsspiedienu un pārbauda cukura līmeni asinīs. Daktere Diāna Rutkovska piebilst, ir arī daļa ģimenes ārstu, kas savus pierakstītos pacientus brīdina, lai sauc tikai ātros, ja kaut kas nav tā, kā vajag.

Pulkstenis ir 0.45. Izsaukums uz Ezerkrasta mikrorajonu – 63 gadus veca kundze nejūt labo pusi. Šoreiz dodos līdzi citai brigādei kopā ar dakteri Rutkovsku un feldšeri Palamarčuku. Situācija patiešām nopietna, novērtē daktere, abas ar feldšerīti un sanitāru veic nepieciešamos izmeklējumus un piedāvā doties uz slimnīcu. Sieviete piekrīt – esot tam daļēji jau sagatavojusies. Sanitārs Aigars palīdz sievietei vajadzīgo savākt, mierinot, lai neuztraucas. Sieviete nesaprot, kāpēc tā noticis, neesot bijis nekādu uztraukumu. Dodamies uz slimnīcu. Paiet stunda, līdz esam atpakaļ bāzē.

5.stunda

Atkal sēžam virtuvē un dzeram tēju. Mediķi stāsta, ka daudzu cilvēku attieksme pret savu veselību joprojām ir ļoti nesaprotama un nolaidīga. “Nu kaut vai vakcinēšanās,” A.Šneidere min piemēru. “Pret difteriju tā ir bez maksas. Bet daudzi vienalga nevakcinējas.” Viņa atceras gadījumu, kad vienu difterijas slimnieci, kas arī nebija vakcinējusies, nogādāja slimnīcā. Ejot pa kāpnēm uz Infekciju nodaļu, sieviete teikusi, ka diezin vai vairs lejā pati pa tām nāks. “Lai arī viņa bija slima, nekas neliecināja, ka varētu notikt kaut kas slikts,” atceras feldšere. “Bet pēc divām stundām uzzinājām, ka viņa patiešām nomirusi – tik ātri slimība progresēja, lai gan vakcīna sievietei būtu glābusi dzīvību.”

Savukārt daktere Rutkovska atceras gadījumu, kad nācies stipri nobīties pašai. Izsaukums bija uz kādu dzīvokli. Vīrietis stāstīja, ka esot trauksme un nevarot gulēt. “Mēs gatavojāmies, ka būs kāda nelīdzsvarota situācija, un tā arī bija,” viņa stāsta. “Zvanām pie durvīm, bet iekšā neviens nelaiž. Zvanām vēlreiz, tad vēl, izsaucam palīgā policiju. Tad durvis lēni atveras un ieraugām ar diviem lieliem virtuves dunčiem bruņotu cilvēku. Labi, ka policisti prata ar viņu mierīgi sarunāt, lai liek tos nažus nost.”

  Citas kolēģes piebilst, ka šī nav vienīgā šāda situācija – ar agresivitāti ir jārēķinās. “Man pavisam nesen kādā dzīvoklī piedraudēja – vai nu vedīšu slimnieku uz slimnīcu, vai mani nositīs,” saka daktere Jakovicka. Un piebilst, ka dažkārt piederīgo agresivitāte izpaužas jau sagaidot, bet šādās reizēs nav vērts mēģināt kaut ko pierādīt un izrunāties, ir jāķeras pie darba, lai nezaudētu laiku. Tomēr ir bijuši arī gadījumi, kad mediķi pavisam reāli cieš no šīs agresivitātes.

6.stunda

Ir pāri vieniem naktī. Šobrīd uz vietas ir visas brigādes. Tāds kā klusuma brīdis. Mediķi atceras šā gada pirmo nakti. Tā bijusi traka. Trīs izsaukumi, kuros bija cietušie ar durtām brūcēm, vienā no tiem gāja bojā meitene. Vēl no paša rīta, kad maiņai drīz jau jābeidzas, saņemts izsaukums uz staciju. “Mums paziņoja, ka tur ir vīrietis ar pārgrieztu rīkli,” stāsta daktere Jakovicka. “Aizbraucam un patiešām – divi velk trešo, kam tiešām rīkle pušu. Labi, ka skarta tikai virspuse – cilvēks bija dzīvs. Kamēr tie divi viņu vilka, cietušais smēķēja un asinis straumītēm vien tecēja pa jaku uz leju.”

Atgriežamies pie attieksmes pret savu un tuvinieku veselību. Daktere Rutkovska saka, ka dažkārt nespējot nobrīnīties par slimo cilvēku radinieku attieksmi pret sev tuvo cilvēku. “Aizbraucam pie vienas slimnieces, stāvoklis patiešām smags, vecā sieviete ir apvēmusies, bikses pilnas, bet radinieki gaida mūs,” viņa stāsta gadījumu. “Izmeklējam – cilvēks jāved uz slimnīcu. Sakām, lai nomazgā, apģērbj tīras drēbes, un mēs pēc laiciņa vedīsim prom. Bet tuvinieki brīnās – kā, vai tad jūs nemazgāsiet. Nē! Kad atbraucām pēc laiciņa, viņi to vēl nebija izdarījuši, mums nācās gaidīt vēl. Un šis nav vienīgais šāds gadījums.” Mediķi atceras, ka bijis pat tā, ka kādam vīrietim, vēl dzīvam esot, pa brūci rāpojuši tārpi.

7.stunda

Pulkstenis pāri diviem. Nāk miegs, bet mēģinu nežāvāties. Mediķi joprojām šķiet modri. Es viņus apbrīnoju. Iespējams, citkārt viņi būtu devušies atpūsties, bet šonakt ne – viņi stāsta par pašu piedzīvoto. Man ir interesanti klausīties viņu stāstos.

Ir 2.40. Izsaukums uz Velnciemu – vīrietim kļuvis slikti ar sirdi. Asinsspiediens krietni paaugstināts. Viņam veic kardiogrāfisko izmeklēšanu, iedod tabletes un iešļircina zāles. Vēlreiz mēra asinsspiedienu. Tas ir mazliet pazeminājies. Vīrietis pirms divām dienām bijis pie ģimenes ārsta, spiediens lēkājot jau kādus astoņus gadus. Pārliecinājušies, ka viss būs kārtībā, mediķi dodas prom, gan piebilstot, lai noteikti rīt izsauc ārstu. Tas ir nopietni!

8.stunda

Kad atgriežamies Republikas ielā, ir jau pāri trijiem. Viena brigāde ir uz vietas, otra izsaukumā.

Ir 3.15. Uz slimnīcu jānogādā kāda grūtniece, kas sirgst ar plaušu karsoni. Ceļā dodas cita brigāde. Mēs ierunājamies par tumšo laiku. Neatliekamās palīdzības mediķiem un šoferiem tā ir problēma. Īpaši neapgaismotie māju iekšpagalmi. Tāpēc katrā mašīnā ir spilgti lukturīši – tie bieži vien jāņem talkā, lai atrastu īsto adresi un arī tumšajos māju koridoros īsto dzīvokli. Jā, un tad vēl tie suņi. Īpaši lauku sētās. Lūdzu, savāciet tos, ja gaidāt palīdzību! “Cilvēki mūs mierina, ka sunītis nekož,” saka daktere Rutkovska. “Varbūt, ka nekož arī, bet tas aizstāv savu saimnieku un, ja mēs viņam kaut ko darām, sunim šķiet, ka jāglābj.”

Un vēl runājam par to, kā katrs no mums prot sniegt neatliekamo palīdzību. Mani sarunas biedri uzskata, ka daudzi prot un kritiskās situācijās varētu būt labi palīgi, bet baidās to darīt vai ir aizmirsuši. Dažreiz varbūt pat neiedomājas, ka viņu palīdzība varētu būt tik noderīga. “Kaut vai slīkšanas gadījumos,” saka A.Šneidere. “Kamēr mēs atsteidzamies un atjaunojam elpošanu, daļa smadzeņu šūnas jau ir gājušas bojā, kas varbūt nenotiktu, ja klātesošie veiktu mākslīgo elpināšanu.” Un viņi piebilst, ka līdzīgi ir asiņošanas gadījumos – daudzi to prot apturēt paši, bet diezin kāpēc baidās.

Ļoti nāk miegs un pošos mājās. Labprāt paliktu līdz rītam, bet nogurums dara savu. Šķiroties daktere Jakovicka vēl tikai uzsver: “Mums ir jāsaka paldies visiem cilvēkiem, kas mums uzticas!” “Lai jums mierīgas atlikušās stundas!” novēlu un dodos prom, lai gan tagad saprotu, cik miers šajā dienestā ir mānīgs.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Dzēruma traumas ir neatliekamās palīdzības mediķu ikdiena.

Ir nakts vidus. Brītiņš atpūtas mīlīgajā virtuvītē: (no kreisās) Ingrīda Jakovicka, Agra Šneidere un Diāna Rutkovska. Viņu miers ir pavisam mānīgs, jo kuru katru brīdi var nākties atstāt pusizdzerto tējas krūzi un steigties kādam palīgā.