Nesen sanāca paviesoties pie kādas ģimenes, kurā aug divi, varbūt pat trīs jaunie autosportisti, un klausīties viņu stāstā par jau noieto ceļu, gūto pieredzi un nākotnes iecerēm. Un šo stāstu caurstrāvoja patiesa aizrautība, degsme un sildošs prieks.

Turklāt prieks ne tikai par sasniegumiem, bet arī par to, ka ir kāda nodarbe, kura nelaiž vaļā un kopīga visai ģimenei. Un tas, protams, ietver arī nepadošanos, centību un cīņu, laiku un darbu.

Kad cilvēki runā par to, kas deg viņu sirdīs, mirdz viņu acis un pat klausītājs sajūt uzlādējošu enerģiju. Tā jau laikam ir, ka

aizrautīgiem cilvēkiem piemīt īpašs magnētisms, kas klausītājam liek smaidīt un priecāties līdzi.

Tas aizķer un galu galā liek aizdomāties, cik lielai daļai cilvēku tad dzīves laikā vispār paveicas atrast ko sev patiesi tīkamu – kaut ko, kam atdoties ar visu sirdi, veltīt laiku un saukt par savu.

Bieži vien mēs sakām, ka ikdienas darbu dēļ trūkst laika, ko vairāk veltīt sev, kur nu vēl kādai papildu nodarbei. Tiesa, ikdienas darbi paņem savu, tāpēc bieži vien nav vaļas vai spēka kam citam.

Bet ar laiku, šķiet, tomēr ir tā, kā jau rakstīts filozofiskos traktātos vai atzīts viedāku ļaužu teikumos, proti, laiks vienkārši ir pats par sevi – tā nevar trūkt, jo tas nekad neapstājas.

Laiks rit, tek un vienkārši eksistē neatkarīgi no mums.

Mums varbūt šķiet, ka primārais vai uzskatāmākais tā virzības rādītājs ir pulkstenis, taču laikam cilvēka izdomāts rādītājs ir vienaldzīgs, jo tas nekādi nemaina un neierobežo tā esību. Un tam nav daļas, kā cilvēks viņu izlieto, jo izbeigsies nevis laiks, bet gan cilvēks pats.

Lūk, šāda atziņa, domājams, jebkuru mudinās prātot par dzīves vērtībām un pašu galveno. Un kas tad ir pats galvenais? Lai cik sarežģīti tas šķistu, tā vien rādās, ka visa lielā patiesība tomēr būs ieslēpusies jau tajā šķietami banālajā teicienā: atrast to, ko mīli.

Jo citādi piepildījuma nebūs, un līdz ar to, jādomā, nebūs arī jēgas visam tam laikam, kas uz šīs pasaules pavadīts.

Tik vien kā tā dzirksts cilvēkstāstā un mirdzums acīs ir un būs tas lielākais un labākais dzīvas dzīves rādītājs.

Tāpēc ir svētīgi ne vien redzēt, bet arī pašam atrast vismaz vienu lietu, kas radīs aizrautību.

Jāatskaitās jau būs vien sev pašam, taču, ja rezumējumā iztrūks jēgpilnības, dzīves konts tā arī izrādīsies tukšs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.