Tur notika dejas pirmizrāde “Vienkārši labi” un, lai gan to veidoja mākslinieki ar zināmiem vārdiem – horeogrāfe Olga Žitluhina, grupas “Dzelzs vilks” solists Juris Kaukulis un flautiste Liene Dobičina – ļaudis turp plūda tieši paša metalurga dēļ.

Visi taču gribēja ieskatīties kādreiz tik slavenajā vietā. Un kāpēc šo aprūsējušo metāla milzi vajadzēja atdzīvināt?

Šī ideja, kā izrādās, dzima, domājot par Liepāju kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Ievērības cienīgais statuss pieprasa oriģinālas pieejas kultūras norišu īstenošanā un pavairošanā.

Tāpēc arī kultūru un mākslu bija nepieciešams ielaist pamestā, klusā un savu potenciālu šķietami zaudējušā vietā – šie spēki būs tie, kuri spēs atdzīvināt, izdaiļot un likt atkal pievērst uzmanību. Turklāt – jo vairāk kultūras, jo labāk. Un vēl labāk ir tad, kad kultūra iemājo pavisam negaidītā lokācijā – tā, kā tas bija “Metalurga” gadījumā.

Šeit gan pastāvēja arī otrs svarīgs faktors – cilvēku interese. Daudziem bijusī rūpnīca saistījās ar atmiņām, tāpēc vajadzība pēc atkalredzēšanās bija tikai likumsakarīga. Šādas ekskluzīvas iespējas piedāvāšana gandrīz automātiski paredz atsaucību. Un nu cilvēku ziņkāre ir apmierināta (vismaz uz kādu brīdi).

Pēc redzētā katrs pats varēja izdarīt savus secinājumus.

Jādomā, ka tie, kas šajā reizē nepaspēja atdzīvinātajā objektā ielūkoties, noteikti uz to gaidīs rindā, ja priekškaram atkal būs lemts atvērties.

Vieta ir jāapdzīvo, lai tās vārds neaizietu nebūtībā. Lai pilsētas ainavā nestāvētu bezdzīvīgi objekti, kuri savas šķietamās nelietojamības dēļ varētu būt pat traucējoši, tiem jāatrod pielietojums. To zināmā mērā, varbūt pat netieši, pieprasa pati sabiedrība. Šiem “spokiem” jāpieiet ar radošu dzīvību un māksliniecisku darbību.

Izrādās, ka pamestais un novārtā atstātais var kļūt par bagātīgu augsni, kurā izsēties un zaļot mākslai un kultūrai. Ne velti līdzīga prakse īstenojusies nu jau vairākās vietās Liepājā, piemēram, nesen atklātajā kultūrvietā “Pegaza pagalms” vai bijušās Liepājas internātpamatskolas telpās Krūmu ielā.

Ja šādās vietās izdodas atkal iepūst dzīvību, tad tās pārdzimst kā fēniksi no pelniem. Šāda prakse ir apsveicama un pierāda, ka kultūra un māksla darbojas kā atslēga.

Turklāt ar to var arī labi nopelnīt.

Rezumējot jāsaka, ka galvenais aspekts, kurš šeit izkristalizējas, ir ilgtspēja. Domājot par tās nodrošināšanu, vienmēr jāatrod kāds vilcējspēks, un te ļoti bieži visveiksmīgāk nostrādā tieši netradicionālas idejas. Deja taču transformēja metālu un tam atkārtoti piešķīra dzīvību!

Šejienieši dara, rada un rāda, tāpēc jādomā, ka Liepājai ar ilgtspējas izpratni viss tā kā būtu kārtībā. Ir patiesi liels prieks redzēt vērienīgas idejas, kuras sevi veiksmīgi attaisno. Idejas, kuras liek mirušajam atkal atgriezties dzīvajo pasaulē.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.