Agrita Maniņa: Dzīve virves galā – piedzīvojumi, uzticēšanās un paļāvība
Jaunībā viņi bija dēkaiņi. Savā kāzu ceļojumā aizbrauca uz kalniem ar teltīm uz muguras. Gribēja apskatīt alas. Nevis tādas, kurās no ārpuses var ieiet vai ielīst, bet līdz pazemes dobumiem jānolaižas pa virvi.
liepajniekiem.lv
Mājās atgriezās sveiki un veseli, lai gan klājās visādi. No ģimenes pieredzētā man spilgti atmiņā kāda epizode.
Pāris kalnos sastapa tautieti, kurš pa takām gāja viens un arī meklēja tās pašas alas. Tālāk jau trijatā nonāca pie mērķa. Visi apskatīja alas un arī tika atpakaļ, bet bijuši brīži, kad sirds drebējusi.
Nolaišanās pazemē un izrāpšanās notikusi tā, ka viens cilvēks vai divi pie alas turēja vai vilka virvi. Kad paziņas bija lejā, virves gals atradās nepazīstama cilvēka rokās.
Abus pārņēma izbīlis – ja nu viņš aiziet, pametot ceļabiedrus alā; ja nu palaiž virvi vaļā, kad kāds rāpjas?
Nebija ne jausmas, kas satiktais par cilvēku un kādā nolūkā atradās kalnos. Taču alā cita varianta nebija, kā pilnībā paļauties, ka palīdzēs un izdarīs pareizi. Viss beidzās labi.
Tā satikās cilvēki, kuri cits uz citu varēja paļauties.
Mani ļoti iespaidoja dokumentālā filma “Skābeklis” par krievu augstkalnu alpīnistiem Vitāliju Lazo un Antonu Pugovkinu.
Viņi bez skābekļa baloniem kāpj planētas augstākajās virsotnēs, kuras pārsniedz 8000 metrus, par savām ekspedīcijām uzņem filmas un tās īsteno projektā “Friraids nāves zonā”.
Sportisti no virsotnēm atgriežas uz slēpēm brīvā braucienā pa neskartu sniegu.
“Spēka vairs nav…” Vitālijs elsodams saka gan nobraucienā, gan rāpjoties augšup.
2021. gadā komanda kāpa 8051 metru augstajā Brodpīkas virsotnē Himalaju kalnu grēdā. Nometnē iepazinās ar korejiešu ekspedīciju.
Tās līderim Kimam Honbinam rokām nebija neviena pirksta, bet viņš bija uzkāpis 13 no visiem 14 astoņtūkstošniekiem. Palika tikai Brodpīka.
Krievu alpīnisti pēdējā posmā tika līdz 8000 metriem un apstājās; pārāk liels bija risks, kāpjot augstāk, iztērēt visus spēkus. Izmocīti atgriezās teltīs, bet korejieši turpināja iet līdz mērķim.
Drīz teltis pārņēma satraukums, jo Kims neatgriezās ar savu komandu. Izrādījās, ka, kāpjot no virsotnes, iekrita sniega spraugā kalna viņā pusē.
Pārējie 15 aizgāja viņam garām, neatsaucoties alpīnista šerpas lūgumam palīdzēt.
Korejieti glābt izgāja tikai divas stundas gulējušais Vitālijs, jo citi kaut kur pačibēja.
Pēdējiem spēkiem uzkāpa līdz spraugai un nolaidās līdz Kimam, kurš uz sniega plaukta bija nostāvējis 16 stundu. Iedeva padzerties, atlikušo ūdeni izdzēra pats un tad ar divu šerpu palīdzību sāka vilkt biedru augšup.
Taču ar virvi kaut kas notika, un… Kims norāvās.
Arī Vitālijs būtu palicis kalnā, ja viņam nebūtu sekojis Antons, kurš palīdzēja nonākt nometnē.
Alpīnistu rakstura iezīmes un fiziskie dotumi ir pāri robežām, salīdzinot ar citiem cilvēkiem, bet mēs tāpat kā viņi dzīvojam paļāvībā, ka citi pasniegs palīdzīgu roku.
Salīdzinājumā ar piedzīvoto kalnos tās maznozīmīgas lietas, bet ikdienā nozīmīgas. Kaut vai, kad ar auto iestiegam kupenā, gaidām, ka kāds garāmbraucējs piestās un palīdzēs izstumt vai izvilks.
Ir tik daudz situāciju, kurās atliek vien paļauties uz otru. Ka neatlaidīs virvi un mūs izvilks no bedres.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.