Reizēm man šķitis, ka runā runāšanas dēļ pēc pasākumu plāna trafareta. Bet lai jau!

Šogad to pirmoreiz dzirdēju Latvijas nedēļā novembrī. Runātāji acīmredzot uzskatīja, ka jau var apkopot būtisko, jo vien pieci metri līdz finišam, tas ir, atlicis tikai pusotrs mēnesis līdz 2025.

Dzīves bilanci mēdz iekļaut dzimšanas dienu un darba jubileju uzrunās. Skan Raimonda Paula dziesma par māti vai veco zābaciņu, un dažiem klātesošajiem tad kļūst mitras acis.

Kādam vienkārši aiz aizkustinājuma, it īpaši, ja piemin bērnus, kas audzināti un kuriem dots vislabākais, vai vecākus, kuri aprūpēti.

Bet citam varbūt atver aizvilkušos brūci, un tā var būt ne tikai par smagu zaudējumu, slimību vai nenovērstu nelaimi.

Mēs taču par daudz ko gribam aizmirst…

Pie latviešiem tā pieņemts, ka nodzīvotās dienas nepalaižam vieglu roku aizmirstībā. Tāpēc, kad pienāk atbilstošs brīdis, par tām padomājam.

Notikušo pārrunājam ģimenē, ar sirdsdraugu vai kādu citu un, jā, izsveram arī. Domāju, ka regulāri to dara mērķtiecīgi cilvēki, kuri plāno darāmo un zina, kā dzīvē sasniegs vēlamo. Pareizi vien ir.

Taču – katram savs; vieni tā dara, citi ne.

Man nav raksturīgi dziļi iegremdēties sevis izvērtēšanā.

Speru soli, pēc tam vai nu uzreiz, vai vēlāk saprotu, ka tas bijis pareizs, bet varbūt tā darīt nevajadzēja, un dzīvoju nost tālāk. Vai otrreiz darītu tāpat, to nevaru droši apgalvot.

Apskatiem gada vai ilgākā griezumā parasti laiku neveltu, taču tas nav apzināti, it kā es gribētu izvairīties no paškritikas vai apcerēšanas.

Ir tā, ka ik pa brīdim iešaujas prātā kādas epizodes, un tad vai nu pie tām patikā pakavējos, vai saraujos.

Reizēm par kaut ko atgādina cilvēks. Ir sieviete, kas, mani ieraugot, līdzjūtīgu seju vienmēr pajautā: “Nu, kā tev? Kā tu ar to sadzīvo?”

Goda vārds, tikai tad, kad viņu sastopu, es atceros, ka man nepārejoši ir kaut kam jātiek pāri.

Taču nesen secināju, ka ir vērts piestāt un paskatīties uz savu dzīvi tieši no tāda aspekta: ko es esmu izdarījusi? Tas ir daudz vai maz salīdzinājumā?

Kāds teicis, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas, bet es, galvenokārt pateicoties savam darbam, esmu pārliecinājusies, ka salīdzināšana man ļoti palīdzējusi dzīvot un arī konkrētās situācijās.

Žurnālistes gaitās sastapti neskaitāmi cilvēki, uzzināti viņu stāsti, redzētas neapskaužamas ikdienas situācijas, ka esmu pārliecināta: man klājas labi.

Nu, un uz tāda fona – ko tur daudz ķidāt gadu?

Mēs, līdzaudžu bariņš, kas ikdienā turamies kopā attālināti, atkal satikāmies. Stāstījām, kā kuram klājas. “Savu dzīvi pilnīgi izmainīju…” atklāju. “Skaidrs, bet kas tajā tāds nozīmīgs?” man jautāja. Un tad es aizdomājos.

Manas dzīves izmaiņas ir vien ikdiena, salīdzinot ar citu pārvarētām grūtībām un risku, ko uzņēmušies. Šobrīd es paskatos uz notikušo, bet pēc brīža to nolikšu malā. Nu, bija – bija…

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.