Slinkums meklēt, kurā gadā to iekļāva svinamo dienu sarakstā, un galu galā – kāda starpība? Tādēļ jau vīrietis, kurš par savām atvasēm rūpējas, nekļūs ieinteresētāks, ne arī tas, kurš no bērna atteicies, izjutīs, ka kaut kas gremzt.

Interneta tīmeklis stāsta, ka Tēva dienas pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs, kur sāka šo dienu atzīmēt, tādējādi pievēršot uzmanību tēva lomai bērna audzināšanā.

Pirmās Tēvu dienas svinības ASV notika 1910. gadā, bet tikai 1966. gadā tā kļuvusi par valsts svētkiem.

Kādā ceļā Latvijā sāka skanēt šis dienas apzīmējums un ieviesa papildu ierakstu kalendārā?

Nets informē, ka pie mums Tēva dienas svinēšanu un atzīmēšanu ierosināja divas politiskas apvienības, iesniedzot priekšlikumu, kuru Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalstīja likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamajām dienām”. Tā nu Tēva dienu iekļāva atzīmējamo dienu sarakstā.

Pieļauju, ka ierosinātāju vidū bija pieredzes bagāti tēvi, kuri ne tikai rūpējās par savu politiķa karjeru, bet arī apjēdza, ka vīrietis savā ģimenē ir nozīmīgs bērnu audzinātājs, tās balsts, drošības garants, sievas domubiedrs un tā tālāk.

Vēl rakstīts: “Vienlaikus lieliska iespēja aktualizēt tēva lomas nozīmīgumu ģimenē un plašākā sabiedrībā.” Saku atklāti, ka šādi vārdi man ir tukšs bla-bla-bla.

Kāda vajadzība sabiedrībai pēc konkrētas ģimenes galvas, savukārt vīrietim tēva statusā – pēc sabiedrības? Ja esam atklāti…

Varbūt nozīmīgi superaktīvistam, kurš skrien no pasākuma uz pasākumu vai pats tos vada citu pēc cita, taču parastam tētim – neuzmācieties ar saukļiem un svinamām dienām!

Ļaujiet vakarā pēc darba nomazgāties, paēst, attapties un tad pārrunāt ar bērniem pagājušo dienu skolā vai bērnudārzā! Ideālajā variantā – sagaidīt, ka viņus interesēs, ko darījis tētis.

Uzrakstīju mazmeitām atgādinājumu par svinamo dienu, un atnāca atbilde, ka tēti apsveikušas. Viņa šobrīd nav klāt, tā ka uz citu kontinentu aizceļoja neklātienes bučas. Cik nu tādās mīļuma…

Svarīgākās ir ikvakara sarunas ar tēti telefonā un smiekli, kaut bērnus un viņu šķir tūkstošiem kilometru un okeāns.

Ne jau nozīme dienas nosaukumam kalendārā.

Man ir tēta ideāls – tāds, kura statusu pilnā mērā apliecina rīcība un attieksme. Esmu gandarīta, iepazinusi cilvēku, par kuru vīrišķīgāku nez vai sastapšu.

Un runa nav par drosmi iet ko darīt tumsā vai neskartā dabā, stāties pretī huligāniem. Arī tad, ja viņš nepretotos kādam sitējam uz ielas, manas domas nemainītos.

Runa ir tieši par bērniem. Dievs viņus atstāja tikai ar tēti, kam bija jāspēj dienu aiz dienas gādāt, ka bērniem ir labi. Izmisums jānomāc, jo jādomā par vakariņām, kurpēm, siltumu mājā, vecāku sapulci un sarunu ar klases audzinātāju.

Kāds tur kalendārs, kādas svinamas dienas tādā situācijā! Es šad un tad domāju – vai mēs sev neiestāstām notikumu svarīgumu?…

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.