liepajniekiem.lv
Pats sauc sevi vēl par iesācēju, jo airsoftu sāka spēlēt vien pagājušajā vasarā, kad uz pirmo spēli viņu uzaicinājis draugs, bet Andis ir tik ļoti aizrāvies, ka nu jau nemaz vairs nevar iedomāties savu dzīvi bez tā.
Aizraujošākais izkustēšanās veids
“Kā jau džekam, videospēles un šaudīšanās vienmēr interesējusi. Tad nu vienā vakarā draugs uzaicināja ciemos, sakot, ka grib man kaut ko parādīt.
Aizgāju, un viņš izvilka lielu somu ar ieroci un sāka stāstīt, ko ar to dara. Es par airsoftu zināju, aptuveni arī nojautu, ka tāda entuziastu grupa Liepājā ir.
Draugs mudināja, lai ieroci paņemu rokās.
Kad paņēmu, nodomāju, ka man nav ne mazākās nojausmas, kāds ir īsts ierocis, bet šis šķiet pietiekami autentisks!” Andis smejot atminas pirmo reizi, kad rokās turēja airsofta šaujamo.
Draugs pats ar to bija sācis nodarboties vien pāris mēnešus agrāk, tomēr spēles bija tik aizraujošas, ka gribēja līdzi paņemt arī labāko draugu.
“Pirmajā reizē viens no kopienas spēlētājiem man aizdeva ieroci un ekipējumu. Ierados vecos zābakos un treniņbiksēs.
Jāatzīstas, ka skats bija visai komisks, jo citiem spēlētājiem ir pilns taktiskais ekipējums, rācijas, austiņas, ķiveres, uzkabes un kamuflāžas formas. Bet jau pēc pirmās reizes sapratu, ka gribu turpināt.
Bija smagi, pats biju noskrējies bez elpas, bet āķis lūpā! Kustība, adrenalīns un taktika – viss vienā.
Man šķiet, ka tas ir lielisks veids, kā gan izkustēties, gan atslēgties no ikdienas rutīnas. Un tas ir daudz aizraujošāk nekā, piemēram, parasta skriešana vai sportošana,” pastāsta liepājnieks.
Viņa kopiena gan ir pietiekami slepena, tāpēc piedalīties var vien ar ielūgumu, kuru A. Neilands arī saņēma. Šī gan neesot vienīgā airsofta kopiena pilsētā – esot arī citas.
Kopienās tiekas dažādi cilvēki un atšķiras ne tikai pieredzes līmeņi, bet arī vecumi un dzimumi. Lai gan vīrieši ar šo tomēr nodarbojas vairāk, netrūkstot arī dāmu.
Andis atzīst, ka aiziet uz pāris spēlēm izdevies pierunāt arī sievu.
“Nesanāca to viņas interesi noturēt!”
viņš pajoko.
Vasarā spēles notiek biežāk, citreiz – pat katru nedēļu vai katru otro nedēļu.
“Protams, uznāk kaut kādi klusuma periodi, bet spēli principā cenšas nokomplektēt katru nedēļu. Ir arī lielāki pasākumi, kur savācas krietnāks spēlētāju pulks.”
Kā dabūt ar knipi
Andis pastāsta, ka šī spēle bieži tiek salīdzināta ar peintbolu, kas, iespējams, kādam varētu šķist pazīstamāks. Vienīgi airsoftā izmanto reālistiskākus ieročus, kas šauj ar mazām plastmasas lodītēm.
Bet, līdzīgi kā peintbolā, ierobežotā teritorijā sacenšas divas vai vairākas komandas.
“Krāsu bumbiņas ir dārgākas. Mūsu spēlēs arī, piemēram, nav bumbiņu limita, kāds mēdz būt peintbolā,” viņš ieskicē atšķirības starp abām spēlēm.
Liepājnieks norāda, ka spēles laukums var būt dažāds – tā var būt gan ēka, gan mežs, gan speciāli iekārtots laukums.
Tāpat spēles var būt gan vienkāršas, gan ar konkrētu scenāriju – bumbas neitralizēšana, ķīlnieku glābšana. Citi airsoftu dēvē arī par militārās simulācijas spēli.
Viņš piemin, ka arī ieroči izskatās ļoti līdzīgi īstajiem, tāpēc ar tiem jāpārvietojas pārdomāti – ieročiem jābūt slēgtā kastē vai somā, kā arī tos nedrīkst vicināt publiskās vietās.
Vai sāp, ja trāpa? “Jā un nē! Es teiktu, ka tas ir tā, ja tu būtu dabūjis ar stingrāku knipi.
Tajā brīdī, kad tev kāds trāpa, jūti, ka nedaudz velk, bet kamēr ej uz atdzīvošanās punktu, viss jau ir pārgājis
un, ja ir kāds neliels zilums, tad pāris dienu laikā sadzīst. Bet pārsvarā no šāvieniem paliek sarkani punktiņi. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka vissāpīgāk ir to šāvienu saņemt sānos, kur mīkstāki gurni. Un, ja trāpa pa pirkstiem, tad arī ir diezgan bēdīgi,” viņš padalās pieredzē.
Pirmajā reizē naivi esot jautājis, kā zinās, ka viņam trāpa. Spēlētāji jokojot teikuši, ka viņš to sajutīs. Tā arī bija.
Savu pirmo saņemto šāvienu Andis atceras spilgti:
“Biju noslēpies aiz barjeras, izbāzu galvu, ko darīt pat nav īsti pareizi, un skatījos apkārt. Man trāpīja tieši pa pieri!”
Tāpēc arī galvenais nosacījums ir, ka jābūt brillēm un mutes aizsargam. A. Neilands uzsver, ka itin viegli varot palikt gan bez acīm, gan zobiem.
Liela daļa spēles balstīta uz uzticēšanos cits citam. Bez tās airsofts vienkārši nestrādātu, pārliecināts spēlētājs.
Viskonkrētāk tas izpaužas tad, ja kādam trāpa ar bumbiņu, jo tad spēlētājam jāpaceļ roka un jādodas uz vietu, kur var atdzīvoties.
Retu reizi kāds varbūt nošmaucas, liepājnieks pajoko, bet, ja kādam trāpīts un viņš turpina šaut, visticamāk, ka šāvienu tiešām nav jutis adrenalīna dēļ.
“Mūsu kopiena ir diezgan draudzīga un solīda, tāpēc nav tā, ka kāds mēģinātu šmaukties. Mēs šo darām, lai vienkārši labi pavadītu laiku, tāpēc arī neviens īsti neiedziļinās tajā, vai kāds ir negodīgs.”
Padomi
1. Labi zābaki. Spēlē būs jāskrien, jākāpj, jātup un jābrien. Vajag apavus ar potītes atbalstu un stingru zoli. Nevajag uzreiz pirkt jaunus, jo der veci, uzticami zābaki, kurus nav žēl sasmērēt.
2. Neizcelies ar košām krāsām. Izvairies no košām drēbēm, piemēram, sarkanām vai oranžām. Labāk izvēlies neitrālas vai tumšas krāsas drēbes.
3. Nepērc visu uzreiz. Vispirms šis hobijs ir jāpamēģina. Pirmajai reizei var aizņemties vai iznomāt ieroci un ekipējumu.
4. Netaupi uz brillēm. Aizsargbrilles glābj acis. Labas brilles maksās vairāk, bet tās ir to vērtas. Pirms pirmās spēles tās jāpārbauda. Brilles novieto uz stingras pamatnes un uz tām šauj ar airsofta ieroci. Ja tās saplīst, labāk, lai tas notiek tagad, nevis spēles laikā.
5. Drošība vispirms. Nekad nenovelc brilles spēles laikā. Neturi pirkstu uz sprūda, ja neesi gatavs šaut un neraidi ieroci pret cilvēku ārpus spēles.
6. Neesi pārāk ambiciozs. Pirmajās spēlēs neceri būt varonis. Tev nāksies iemācīties komunikāciju, taktiku un to, kā pareizi kustēties. Panākumi un lomas nāks ar laiku.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
